Bigu
Daži ir skāruši jautājumu par Bigu. Tāda parādība kā Bigu pastāv. Tā ir sastopama ne tikai pilnveidošanās aprindās, bet arī visā mūsu sabiedrībā ir ne mazums cilvēku, kuriem radusies šāda situācija. Daži cilvēki vairākus gadus, dažreiz pat vairāk nekā desmit gadu neēd un nedzer, taču joprojām dzīvo ļoti labi. Vieni izceļ atteikšanos no ēdiena kā kaut kāda līmeņa sasniegšanu, citi to uzlūko kā ķermeņa attīrīšanās izpausmi, vēl citi apgalvo, ka tas ir augsta līmeņa pilnveidošanās process.
Patiesībā tas tā nav. Par ko tad ir runa? Atteikšanās no ēdiena faktiski ir īpaša pilnveidošanās metode, kas tiek pielietota noteiktos apstākļos. Tieši kādos apstākļos to pielieto? Senajā Ķīnā, īpaši tad, kad vēl nebija reliģiju, daudzi praktizētāji pilnveidojās slepenībā un vientulībā. Viņi devās augstu kalnos vai alās, kas atradās tālu no apdzīvotām vietām. Šādā gadījumā radās problēma ar pārtikas sagādi. Ja cilvēks neizmantotu Bigu metodi, viņš vispār nevarētu nodarboties ar pilnveidošanos un nomirtu no bada un slāpēm. Dodoties ar kuģi lejup pa Jandzi upi uz austrumiem no Čuncjinas pilsētas, uz Vuhaņas pilsētu, lai tur izklāstītu Likumu, “Triju aizu” abu krastu kalnu nogāzēs es ieraudzīju alas, kādas mēdz būt daudzos pazīstamos kalnos. Agrāk praktizētājs, uzrāpjoties pa virvi un ieejot alā, pārgrieza virvi un palika tur pilnveidoties. Ja viņam neizdotos sasniegt pilnību, viņš aizietu bojā. Bez ūdens un bez ēdiena, tādos visai īpašos apstākļos, tika pielietota šāda īpaša pilnveidošanās metode.
Daudzas prakses metodes ir izgājušas caur šādu pārmantošanas procesu, tādēļ tajās ietverta atteikšanās no ēdiena. Tomēr daudzās citās prakses metodēs nav šāda satura. Lielākā daļa prakses metožu, kas mūsdienās izplatās sabiedrībā, nesatur atteikšanos no ēdiena. Mēs sakām, ka pilnveidojoties ir nepieciešama pilnīga uzticība vienai skolai, tu nedrīksti patvaļīgi rīkoties, kā vien vēlies. Tev liekas, ka tas ir labi, un tu arī vēlies atteikties no ēdiena. Kādēļ tev tas vajadzīgs? Dažiem šķiet, ka tas ir lieliski, un viņiem rodas ziņkāre, vai arī viņi domā, ka ir sasnieguši augstu meistarību, ko var izrādīt citiem. Mēdz būt dažādi dvēseles stāvokļi. Pat ja pilnveidojoties tiktu izmantota šāda metode, cilvēkam tā kā tā būtu jātērē sava enerģija, lai kompensētu zaudējumus organismā, tādēļ zaudējums būtu lielāks nekā ieguvums. Kā zināms, pēc reliģiju rašanās šāda problēma vairs nepastāv, jo, sēžot meditācijā vai noslēdzoties templī, tev tur dod tēju un ēdienu. It sevišķi mums, kas pilnveidojas parasto ļaužu sabiedrībā, vispār nav nepieciešams lietot šo metodi. Turklāt, ja tavā skolā nav tādas metodes, tad tev arī nav jādara, kas vien ienāk prātā. Ja tiešām gribi izmantot šo metodi un atteikties no ēdiena, tad dari, kā vēlies. Cik man zināms, parasti tad, kad skolotājs izklāsta kādu prakses metodi, patiesi vedot cilvēkus uz augstākajiem līmeņiem, un ja viņa skolā ir Bigu, tas var tikt pielietots. Taču viņš to plaši neizplata, un nodarbības ar mācekli parasti notiek slepenībā, individuāli.
Tagad ir arī tādi cjigun meistari, kas māca cilvēkiem, kā atteikties no ēdiena. Vai viņi kādam to ir iemācījuši? Galu galā – nevienam. Kurš tad ir atteicies? Es redzu, ka ne mazums cilvēku guļ slimnīcā, daudziem no viņiem dzīvība karājas mata galā. Kādēļ ir izveidojusies šāda situācija? Vai tad nepastāv tāda parādība kā atteikšanās no ēdiena? Jā, tā pastāv. Bet ir jāatzīmē, ka nevienam nav ļauts patvaļīgi izjaukt parasto cilvēku sabiedrības stāvokli. Nerunājot jau par to, ka visā valstī tik daudz praktizētāju neēstu un nedzertu. Ņemsim kaut vai Čančuņas pilsētu. Ja neviens tajā neēstu un nedzertu, manuprāt, viss būtu daudz vienkāršāk! Tad nevajadzētu steigties ar ēdiena gatavošanu. Zemnieki apstrādā zemi, nesaudzējot spēkus, un, ja visi pēkšņi pārstātu ēst, viss būtu daudz vienkāršāk – cilvēki tikai strādātu, bet neēstu. Vai tad tas ir iespējams? Vai tad tā joprojām būs cilvēku sabiedrība? Tas noteikti nav atļauts. Nav pieļaujams, ka šāda lieta plašā mērogā traucētu parasto cilvēku sabiedrībai.
Kad daži cjigun meistari māca Bigu, daudzu cilvēku dzīvības tiek apdraudētas. Dažiem tā vien gribas apgūt atteikšanos no ēdiena, bet viņi vēl nav atbrīvojušies no visdažādākajām vēlmēm un ikvienas parasto cilvēku pieķeršanās. Ieraugot garšīgu ēdienu, cilvēkam sāk tecēt siekalas, un, tiklīdz viņu pārņem šī vēlēšanās, viņš neiztur. Viņš uztraucas, viņam gribas ēst, viņš vairs nav spējīgs apvaldīt savu ēstgribu un jūt izsalkumu. Tomēr, kad viņš kaut ko apēd, tūlīt pat visu izvemj. Tā kā cilvēks nevar ieēst, viņš kļūst nervozs un pārbīstas. Daudzi no šiem cilvēkiem tika nogādāti slimnīcā, un daudzu dzīvības tika patiesi apdraudētas. Daži vērsās pie manis, lai es novērstu visu šo jucekli, taču es nevēlos tajā iesaistīties. Daži cjigun meistari dara visu, kas vien ienāk prātā. Kam gan ir vēlēšanās risināt šīs problēmas?
Turklāt, ja laikā, kad tu esi atteicies no ēdiena, ar tevi kaut kas atgadās, vai tas nenozīmē, ka tu pats esi to izlūdzis? Mēs sakām, ka tāda parādība pastāv, taču tas nav stāvoklis, kas parādās kādā augstā līmenī, ne arī kāda īpaša izpausme. Tā ir tikai prakses metode, kas tiek lietota īpašos apstākļos. Tomēr tā nevar tikt plaši izplatīta. Daudzi tiecas pēc atteikšanās no ēdiena, klasificējot to kā “pilnīgu un daļēju atteikšanos no ēdiena”, viņi pat iedala to dažādās kategorijās. Daži stāsta, ka viņi dzer ūdeni, citi, ka ēd augļus. Tā nav īsta atteikšanās no ēdiena, un tādi, varu apgalvot, ilgi nenoturēsies. Īsts praktizētājs ierāpjas alā, neēd un nedzer. Tas ir īsts Bigu.
Cji zagšana
Kad tiek pieminēta cji zagšana, dažiem cilvēkiem kļūst tik ļoti bail, ka viņi neuzdrošinās praktizēt cjigun. Tieši tādēļ, ka pilnveidošanās aprindās klīst baumas par “cjigun psihozi”, cji zagšanu un citām parādībām, daudzi baidās nodarboties ar cjigun, neuzdrošinās saistīties ar cjigun. Ja nebūtu šādu baumu, cilvēku, kas nodarbojas ar cjigun, būtu vēl vairāk. Daži cjigun meistari ar sliktu Sjiņsjin speciāli māca tādas lietas, ieviešot haosu pilnveidošanās aprindās. Patiesībā tas viss nav tik briesmīgi, kā viņi to ataino. Mēs sakām, ka cji ir tikai cji, kaut arī tu to dēvē par pirmatnējo cji, par tādu cji vai citādu cji. Kamēr cilvēka ķermenī eksistē cji, šis cilvēks atrodas dziedināšanas un organisma stiprināšanas līmenī, un tādēļ viņu vēl nevar uzskatīt par praktizētāju. Kamēr cilvēka ķermenī eksistē cji, viņa ķermenis vēl nav attīrīts līdz augstai pakāpei, viņā vēl joprojām atrodas patogēnā cji, un tas ir neapšaubāmi. Cilvēks, kurš nodarbojas ar cji zagšanu, arī atrodas cji līmenī. Kurš tad no mūsu praktizētājiem vēlēsies duļķainu cji? Nepraktizētāja ķermenī cji ir diezgan duļķaina, taču praktizējot tā var kļūt tīrāka un gaišāka. Slimības perēklī ir ļoti daudz liela blīvuma melnas matērijas. Turpinot praktizēt, kad patiešām nonāksi līdz dziedināšanas un organisma stiprināšanas stadijai, šī cji pakāpeniski kļūs dzeltenīga. Ja cilvēks vēl turpina praktizēt, tad viņam patiešām izzūd veselības problēmas, viņā vairs nav cji, un viņa ķermenis ieiet “pienbaltā ķermeņa” stāvoklī.
Citiem vārdiem sakot, ir cji – ir arī veselības problēmas. Mēs esam praktizētāji, kam mums cji? Kādēļ mums vajadzīga duļķaina cji, ja mūsu ķermenim ir jābūt attīrītam? Nekādā gadījumā nav vajadzīga. Tas, kurš grib cji, arī atrodas cji līmenī un nespēs atšķirt labu cji no sliktas, viņam nav tādas spējas. Bet īsteno cji, kas glabājas tavā daņ laukā, viņam neaizskart, šo pirmatnējo cji spēj skart tikai cilvēks ar augsta līmeņa meistarību. Ja runājam par duļķaino cji ķermenī, tad lai zog, tas nav nekas briesmīgs. Ja es prakses laikā gribu piepildīt sevi ar cji, tad, līdzko par to iedomājos, mans vēders uzreiz piepūšas no cji.
Dao sistēmā māca, kā izpildīt “statisko pozīciju stāvus”, bet Budas sistēma māca, kā smelt cji saujām un ieliet to caur galvvidu. Cji Visumā ir, cik vien vēlies, tu vari to liet sevī visu dienu. Atveroties bioloģiski aktīvajiem punktiem laogun un baihui, lej to sevī, koncentrējot savas domas uz daņ lauku. Tu smel to saujām un drīz vien piepildīsies ar cji. Bet, pat ja tu būsi pārpildīts ar cji, kam tev tas viss? Daži cilvēki uzkrāj daudz cji un jūt pietūkumu pirkstu galos un ķermenī. Bet tie, kas viņiem iet garām, jūt, ka ap viņiem ir kaut kāds lauks: “Vai, cik tu labi praktizē!” Manuprāt, tas neko nenozīmē. Kur šeit ir Gun? Tā vēl joprojām ir cji praktizēšana, un, lai cik daudz tās būtu, tā tik un tā nespēj aizstāt Gun. Cji praktizēšanas mērķis ir aizvietot ar labo ārējo cji slikto iekšējo cji, lai tādējādi attīrītu tavu ķermeni. Kāda jēga uzkrāt lieku cji? Kamēr tu atrodies šajā līmenī un ar tevi vēl nav notikušas kardinālas pārmaiņas, to nevar uzskatīt par Gun. Lai arī cik cji tu būtu nozadzis, labākajā gadījumā tevi var uzskatīt par lielu maisu ar cji. Kāda no tā jēga? Tā taču netika pārveidota par augstas enerģijas matēriju. Tādēļ tev nav, no kā baidīties – kas vēlas zagt, lai zog.
Padomā, ja tavā ķermenī ir cji, tātad tur eksistē arī slimība. Bet, kad cilvēks zog no tevis cji, vai tad tas nenozīmē, ka viņš vienlaikus zog arī tavu patogēno cji? Viņš vispār nav spējīgs atšķirt veselo cji no patogēnās cji, tādēļ ka cilvēks, kurš vēlas cji, atrodas cji līmenī, un viņam nav nekādu spēju. Cilvēkam, kuram piemīt Gun, cji nav vajadzīga, tas ir neapšaubāmi. Ja netici, varam veikt eksperimentu: tu stāvi, bet viņš lai zog. Tu domās ielej sevī cji no Visuma, bet viņš lai to zog tev aiz muguras. Redzi, cik tas ir labi – viņš paātrina tava ķermeņa attīrīšanos, atbrīvojot tevi no daudzkārtējas “piepildīšanas un izvadīšanas”. Nodoms viņam ir slikts, viņš zog svešu lietu. Lai arī tā lieta ir slikta, viņš tik un tā dara to, kas liks viņam zaudēt De. Tādēļ viņam nāksies atdot tev De. Tā rodas savstarpēja apmaiņa – šeit viņš no tevis ņem cji, bet tur viņš atdod tev De. Tas, kurš nodarbojas ar cji zagšanu, par to nezina. Ja viņš zinātu, tad neuzdrošinātos to darīt!
Visiem, kas nodarbojas ar cji zagšanu, ir neveselīga sejas krāsa, viņi visi ir tādi. Daudzi no tiem, kas nodarbojas ar cjigun parkos, tiecas izdziedināt sevi, viņiem ir visdažādākās veselības problēmas. Kad cilvēks cenšas kļūt vesels, viņam vēl vajag atbrīvoties no cji savā ķermenī, bet tie, kas zog cji no citiem, negrib pat to darīt. Viņi pat cenšas uzņemt sevī jebkuru patogēno cji, kas padara viņu ķermeņu iekšieni melnu kā darva. Viņi visu laiku zaudē De. Izplešoties karmas laukam un zaudējot lielu daudzumu De, viņiem visapkārt viss kļūst melns. Viņi kļūst melni gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Ja vien cilvēks, kas nodarbojas ar cji zagšanu, zinātu, ka viņa ķermenī notiek tādas izmaiņas, – ka viņš atdod citiem De, ka izdara tādu muļķību, tad viņš tā nerīkotos.
Runājot par cji, daži tai piešķir mistisku nokrāsu. Viņi saka: “Tu atrodies ASV, bet es šeit izstaroju cji, un tu varēsi tur to uztvert.” Viņi saka: “Tu stāvi aiz sienas, es šeit izstaroju cji, un tu varēsi tur to uztvert.” Daži ļaudis ir ļoti jutīgi, viņi vienmēr spēj uztvert cji, kad citi to izstaro. Bet cji nepārvietojas šajā dimensijā, tas pārvietojas citā dimensijā – tur, kur nav sienas. Tad kādēļ reizēm tu nejūti cji, ko atklātā vietā izstaro daži cjigun meistari? Lieta tāda, ka citā dimensijā eksistē kaut kāds šķērslis, bet cji nepiemīt tik liels caururbjošs spēks, kā par to runā.
Patiesu efektu dod tikai Gun. Kad praktizētājs spēj izstarot Gun, viņam jau vairs nav cji. Viņš izstaro augstas enerģijas matēriju, kuru, kad mēs uz to raugāmies ar Debesu aci, var redzēt gaismas stara veidā. Tāda gaisma, sasniedzot kāda ķermeni, rada siltuma sajūtu un var tieši iedarboties uz parastu cilvēku. Bet arī ar to nevar pilnībā izdziedināt. Tas var tikai slimību aizkavēt. Lai pa īstam dziedinātu, nepieciešamas pārdabiskas spējas, jo konkrētām slimībām paredzētas dažādas pārdabiskās spējas. Ļoti mikroskopiskā līmenī katra Gun daļiņa līdzinās tevis paša tēlam. Tās spēj atpazīt cilvēkus, tām visām piemīt prāta spējas, jo tā ir augstas enerģijas matērija. Kā šīs daļiņas var palikt pie tā, kurš tās ir nozadzis? Tās tur nepaliks, tās nevar noturēt. Tās viņam nepieder. Pēc Gun atvēršanās visus, kas patiesi praktizē, pieskata skolotājs, kurš seko tam, ko viņi dara. Viņš nepieļaus, ka tu piesavinātos svešu lietu.
Cji ievākšana
Cji zagšana un cji ievākšana nav tie jautājumi, kurus būtu nepieciešams risināt, mācot Gun augstā līmenī. Taču es sev izvirzu arī mērķi atjaunot pilnveidošanās labo slavu, paveikt kaut ko labu un izstāstīt par tām neveselīgajām parādībām, par kurām neviens agrāk nerunāja. Es vēlos, lai jūs visi par to zinātu, lai neļautu dažiem visu laiku nodarboties ar sliktām lietām un lai cilvēki, kas nezina īsto cjigun stāvokli, nebīstas ikreiz, kad par to tiek runāts.
Visums ir piepildīts ar cji. Daži runā par debesu jan cji un zemes jiņ cji. Tu arī esi Visuma daļiņa, tādēļ ievāc to, cik vien gribi. Tomēr daži neievāc cji no Visuma. Viņi speciāli māca cilvēkus ievākt cji no augiem un pat apkopo pieredzi šajā jomā – papeles cji, tā teikt, ir balta, priedei tā ir dzeltena, un vēl – kā vajag to ievākt un kad ievākt. Kāds teica: “Manas mājas priekšā auga koks. Es no tā ievācu cji un tādējādi to nonāvēju.” Kas tā ir par spēju? Vai tad tā nav nekrietna lieta? Visiem ir zināms, ka, patiesi pilnveidojoties, mēs augstu vērtējam labdabīgas informācijas un saplūšanu ar Visuma īpašību. Vai tad mums nevajag nopietni izturēties pret jautājumu par labestību? Saplūstot ar Visuma īpašību “Džeņ Šaņ Žeņ”, ir nepieciešams pievērst uzmanību labestībai. Vai tavs Gun varēs augt, ja tu pastāvīgi nodarbojies ar nekrietnām lietām? Vai tādā gadījumā tu vari kļūt vesels? Vai tas, ko dari, nav pretrunā ar prasībām, kādas tiek izvirzītas mūsu praktizētājiem? To arī var uzskatīt par dzīvas būtnes nogalināšanu un ļaundarību. Daži varbūt teiks: “Jo tālāk, jo noslēpumaināka kļūst Jūsu runa. Nonāvēt dzīvnieku – tā ir dzīvas būtnes nogalināšana. Un auga nonāvēšana – arī ir dzīvas būtnes nogalināšana.” Patiesībā tā nu tas ir. Budismā runā par sešiem pārdzimšanu lokiem, kuru laikā tu vari pārdzimt par augu, tā runā budismā. Mēs uz to raugāmies citādi. Taču es jums teikšu, ka koks arī ir dzīva būtne, turklāt tā domāšana atrodas ļoti augstā līmenī.
Minēšu piemēru. ASV ir cilvēks, kurš speciāli nodarbojas ar elektroniku un māca, kā lietot melu detektoru. Reiz viņam ienāca prātā doma savienot ierīces elektrodus ar augu – dracēnu – un apliet ar ūdeni tā saknes. To izdarījis, viņš konstatēja, ka elektroniskais pašrakstītājs ātri reģistrēja līkni, kas bija līdzīga cilvēka smadzeņu signāla radītai līknei sajūsmas vai prieka brīdī. Viņš bija pārsteigts, ka augam ir emocijas. Viņam radās vēlēšanās izskriet uz ielas un iesaukties: “Augam ir emocijas!” Šā gadījuma iedvesmots, viņš turpināja pētījumus šajā jomā un veica virkni eksperimentu.
Reiz, novietojis divus augus blakus, viņš lika savam studentam samīdīt vienu no augiem otra priekšā, kuru pēc tam pārnesa uz laboratoriju un pievienoja melu detektoram. Tad viņš lika, lai pieci studenti visi pēc kārtas ienāk laboratorijā. Ieradās pirmie četri studenti, un nebija nekādas reakcijas. Bet, tiklīdz laboratorijā ienāca piektais students – tas, kurš samīdīja augu –, elektroniskais pašrakstītājs tūliņ reģistrēja līkni, kāda parādās vien tad, kad cilvēks sajūt bailes. Pētnieks bija ļoti izbrīnīts! Šis fakts liecina par kādu ļoti svarīgu situāciju. Mēs vienmēr uzskatām, ka cilvēks ir augstākā dzīvā būtne, uzskatām, ka cilvēkam ir maņu orgāni un viņam piemīt spēja atšķirt, viņam ir smadzenes, kas spējīgas analizēt. Bet kā gan augs spēj kaut ko atšķirt? Vai tas nozīmē, ka tam ir maņu orgāni? Ja agrāk kāds teiktu, ka augam ir maņu orgāni, ka tam piemīt domāšana, emocijas, atpazīšanas spēja, tad viņu vainotu māņticībā. Turklāt dažās jomās augi, šķiet, ir pārāki par mūsdienu cilvēkiem.
Reiz šis zinātnieks savienoja melu detektoru ar augu un nodomāja: “Kādu eksperimentu veikt? Sadedzināšu tā lapas un paskatīšos, kāda būs tā reakcija.” Tiklīdz viņam pavīdēja šī doma, elektroniskais pašrakstītājs uzreiz, negaidot, kad cilvēks sāks dedzināt, reģistrēja līkni, kāda rodas tikai tad, kad cilvēks sauc: “Palīgā!” Šāds ārkārtīgs jutīgums agrāk tika saukts par telepātiju. Tā ir cilvēka potenciālā spēja jeb iedzimtā spēja. Tomēr mūsdienu cilvēcei šī spēja jau ir regresējusi. Tev nāksies no jauna pilnveidoties, atgriezties pie pirmsākuma, atgriezties pie īstenības, atgriezties pie savas sākotnējās būtības, un tikai tad tu atgūsi tādu spēju. Bet augam piemīt šī spēja, tas zina, par ko tu domā. Tas liekas neticami, taču tāds zinātnisks eksperiments tiešām ir bijis. Zinātnieks veica arī citus izmēģinājumus, tajā skaitā pētīja pārdabisko spēju, ar kuru var iedarboties no liela attāluma. Viņa raksta publikācija izraisīja sensāciju pasaulē.
Šajā jomā pētījumus izvērsuši botāniķi visā pasaulē. Tā tas notiek arī pie mums Ķīnā. To vairs nevar uzskatīt par māņticību. Es todien teicu, ka ar to, kas ir noticis, ko ir atklājusi un konstatējusi mūsdienu cilvēce, pietiek, lai mainītu mūsu pašreizējo mācību grāmatu saturu. Tomēr, pakļaujoties vispārpieņemto priekšstatu ietekmei, ļaudis nevēlas to atzīt, turklāt neviens nenodarbojas ar šo jautājumu sistematizēšanu.
Kādā parkā Ķīnas ziemeļaustrumos es redzēju, kā aizgāja bojā vesela priežu audze. Daži ļaudis praktizēja nezin ko, viņi vārtījās pa zemi un pēc tam sāka vākt cji ar rokām un kājām. Drīzumā priežu audze nodzeltēja un aizgāja bojā. Ar ko tu nodarbojies, ar labu vai ar sliktu? No mūsu praktizētāju viedokļa – tā ir dzīvu būtņu nogalināšana. Tu esi praktizētājs, tāpēc tev jābūt labam cilvēkam, pakāpeniski jāsaplūst ar Visuma īpašību un jāatmet viss sliktais. Arī no parasto ļaužu viedokļa tas nav nekāds labais darbs. Tā ir sabiedriskā īpašuma bojāšana, apstādījumu bojāšana un ekoloģiskā līdzsvara izjaukšana. Lai no kāda viedokļa raudzītos, to nevar uzskatīt par labu darbu. Cji Visumā ir atliku likām, tu vari ievākt to, cik vien gribi. Daži sevī nes milzīgu enerģiju. Kad viņi cjigun praksē sasniegs noteiktu līmeni, viņi patiešām būs spējīgi ievākt augu cji no liela lauka ar vienu rokas vēzienu. Taču tas nav nekas vairāk kā tikai cji, kāda jēga ir ievākt lielu tā daudzumu? Daži, ejot uz parku, ne ar ko citu negrasās tur nodarboties. Viņi saka: “Man nevajag praktizēt. Pietiks, ja es ejot vēzēju rokas – un esmu jau pietiekami praktizējis.” Cji ir iegūta – un ar to pietiek. Viņi domā, ka cji ir Gun. Pieejot pie tāda cilvēka, apkārtējie var sajust no viņa ķermeņa vēsumu. Vai tad augu cji nepiemīt jiņ īpašība? Praktizētāji taču tiecas saglabāt līdzsvaru starp jiņ un jan. Viņš ož pēc priedes, bet vēl domā, ka labi praktizē.
Kas praktizē, tas arī iegūs Gun
“Kas praktizē, tas arī iegūs Gun” – šis patiešām ir būtisks jautājums. Kad man jautā, kādas ir Faluņ Dafa priekšrocības, es atbildu, ka Faluņ Dafa atšķiras ar to, ka tajā Gun norūda cilvēku, un tas saīsina prakses laiku. Faluņ Dafa spēj atrisināt tādu problēmu, proti: kad cilvēkam nepietiek laika nodarbībām, Gun pastāvīgi viņu norūdīs. Vienlaikus mūsu prakses metode ir īstena dvēseles un dzīves pilnveidošanas metode, un mūsu fiziskajā ķermenī notiek lielas izmaiņas. Faluņ Dafa ir vēl viena ievērojama priekšrocība, par kuru es līdz šim ne reizi neesmu stāstījis, un tikai šodien mēs to atklāsim. Tā kā šim jautājumam ir dziļas vēsturiskas saknes, tam ir diezgan plaša ietekme uz pilnveidošanās aprindām. Vēsturē nekad un neviens neuzdrīkstējās to atklāt, un nevienam nebija ļauts to darīt, tomēr man, neko neslēpjot, nāksies to atklāt, man nav citas izvēles.
Daži mani sekotāji saka: “Katrs Diženā Meistara Li Hundži izteiktais vārds ir Debesu noslēpumu izpaušana, viņš izpauž Debesu noslēpumus.” Taču mēs patiesi vedam cilvēkus uz augstākajiem līmeņiem, mēs glābjam cilvēkus. Mums jābūt atbildīgiem visu priekšā, un mēs esam spējīgi uzņemties šādas saistības, tādēļ to nevar uzskatīt par Debesu noslēpumu izpaušanu. Tomēr bezatbildīgu un patvaļīgu pļāpāšanu vajadzētu uzskatīt par Debesu noslēpumu izpaušanu. Šodien mēs izklāstīsim šo jautājumu, proti: kas praktizē, tas arī iegūst Gun. Pēc manām domām, visas pašlaik pastāvošās prakses metodes, ieskaitot Budas sistēmas, Dao sistēmas un Cjimeņ skolas prakses metodes, neskaitāmu paaudžu laikā pilnveido cilvēka Palīgdvēseli (Palīgapziņu). Tādēļ Gun iegūst Palīgdvēsele. Ar Galveno dvēseli, par kuru mēs runājam, šeit jāsaprot cilvēka paša domāšana, tev pašam ir jāzina, par ko tu domā, ko tu dari, un tas arī esi īstais “tu”. Bet to, ko dara Palīgdvēsele, tu nemaz nezini. Kaut arī tā ir dzimusi vienlaicīgi ar tevi, tai ir tāds pats vārds kā tev, tā kopā ar tevi kontrolē vienu un to pašu ķermeni, izskatās tāda pati kā tu, taču, stingri ņemot, viņa tomēr nav tu.
Šajā Visumā eksistē princips: kas zaudē, tas arī iegūs, kas pilnveidojas, tas arī iegūs Gun. Visas vēstures gaitā pastāvošās prakses metodes māca praktizētājiem, kā, ne par ko nedomājot, ieiet aizmiglotā stāvoklī, kā ieslīgt dziļā miera stāvoklī, līdz pat tam, kad vairs neko nezini. Daži trīs stundas bez pārtraukuma var nosēdēt meditācijā, it kā būtu pagājis viens mirklis, un ļaudis pat apbrīno viņu koncentrēšanās spēju. Vai viņi patiešām praktizē? Viņi paši to nemaz nezina. It īpaši Dao sistēmas prakses metodēs saka: “Šišeņ nomirst – Dvēsele piedzimst.” To, ko viņi sauc par “šišeņ”, mēs saucam par Galveno dvēseli, bet to, ko viņi dēvē par Dvēseli, mēs saucam par Palīgdvēseli. Ja tavs šišeņ patiešām nomirtu, tad tu patiesi nomirtu, un tava Galvenā dvēsele patiešām aizietu bojā. Daži, kas nodarbojas ar citām prakses metodēm, man saka: “Skolotāj, nodarbību laikā es nespēju atpazīt nevienu no savas ģimenes locekļiem.” Citi man saka: “Ļaudis praktizē no rīta līdz vakaram, bet es visu daru citādi. Atgriezies mājās, es apguļos uz dīvāna, un mans “es” dodas vingrināties. Turpretim es guļot skatos, kā viņš praktizē.” Man šķiet, ka tas ir gan ļoti bēdīgi, gan vienlaikus arī ne tik bēdīgi!
Kādēļ tad glābj Palīgdvēseli? Ļui Dunbiņs teica: “Es labāk glābšu dzīvnieku nekā cilvēku.” Cilvēkam patiešām ir pārāk grūti izprast, jo parastie ļaudis atrodas parasto ļaužu sabiedrības maldos. Padevušies materiālo labumu kārdinājumam, viņi nespēj atbrīvoties no stūrgalvīgas tieksmes pēc tiem. Ticiet man, pēc lekcijas, izejot no šejienes, daži atkal pārvēršas par parastiem ļaudīm. Ja kāds viņus aizskar vai aizvaino, viņi ar to nesamierināsies. Paies zināms laiks, un viņi jau pavisam pārstās uzlūkot sevi kā praktizētājus. Vēsturē daudzi, kas pilnveidojās Dao, saprata, ka cilvēku izglābt ir ļoti grūti, proti, viņa Galvenā dvēsele atrodas dziļos maldos. Dažiem cilvēkiem ir laba izpratnes spēja – viņi visu saprot jau no pirmā mājiena. Bet citi, lai kā tu viņiem stāstītu, neparko netic, viņi uzskata, ka tu pārspīlē. Mēs uzsveram, ka ir jāpilnveido savs Sjiņsjin, bet viņi, nonākot parasto ļaužu vidū, tik un tā rīkojas, kā uzskata par vajadzīgu. Viņi domā, ka parasto ļaužu intereses ir taustāmas, praktiskas un, tātad, reālas, tādēļ pēc tām ir vērts dzīties. Skolotāja izklāstītais Likums, lai arī izklausās pārliecinoši, tomēr viņiem, tā teikt, nepietiek izlēmības tam sekot. Izglābt cilvēka Galveno dvēseli ir visgrūtākais, bet Palīgdvēsele var redzēt ainas citās dimensijās, tādēļ viņi domā tā: “Kādēļ man glābt tavu Galveno dvēseli, arī Palīgdvēsele esi tu, un vai nav vienalga, ja es izglābšu tieši to – Palīgdvēseli? Tās abas ir tavas. Kāda atšķirība, kura iegūs, rezultāts ir viens – ieguvis esi tu pats.”
Es pastāstīšu par šo viņu konkrēto pilnveidošanās metodi. Cilvēks, kuram piemīt “tālredzības” spēja, var ieraudzīt šādu ainu. Kad tu sēdi meditācijā, notiek sekojošais: tiklīdz tu ieslīgsti meditācijā, no tava ķermeņa pēkšņi iznāk tavs līdzinieks. Spried nu tagad, kur tu pats atrodies? Tu sēdi šeit. Kad tas iznāk no tava ķermeņa, tu redzi, ka skolotājs ar viņu sācis nodarboties kādā skolotāja radītā dimensijā, kas var būt gan agrāko laiku sabiedrības formā, gan mūsdienu sabiedrības formā, gan arī citas dimensijas sabiedrības formā, un tur skolotājs viņu māca. Katru dienu, stundu vai divas pavadot nodarbībās, viņam nākas pārciest ne mazums grūtību. Kad viņš ir pabeidzis nodarbības un atgriežas, arī tu izej no meditācijas. Tas ir par tiem, kuri redz.
Ja tu neredzi, tad ir vēl bēdīgāk. Tu, neko nezinot, ar aizmiglotu apziņu divas stundas sēdi meditācijā, bet pēc tam izej no tās. Daži vienā rāvienā noguļ divas vai trīs stundas un uzskata, ka tā arī ir praktizēšana. Viņi pilnībā atdod sevi citu rīcībā. Šādos gadījumos meditācija tiek veikta ar pārtraukumiem, sēdēšanas ilgums katru dienu ir nemainīgs. Mēdz būt arī tāda nodarbību forma, kuru izpilda vienu reizi – varbūt esat dzirdējuši, ka Bodhidharma deviņus gadus ir nosēdējis ar seju pret sienu. Agrāk daudzi mūki sēdēja pat vairākus gadu desmitus. No vēsturiskiem pierakstiem zināms, ka ilgākais meditācijas laiks pārsniedza deviņdesmit gadu, tomēr arī tā vēl nav robeža. Šo cilvēku plakstiņus klāja bieza putekļu kārta, viņi paši apauga ar zāli, taču joprojām turpināja sēdēt. Dažās Dao sistēmas skolās arī to māca, it sevišķi dažās Cjimeņ skolas praksēs ir prasība, lai praktizētāji gulētu, gulētu desmitiem gadu no vietas, nepamostoties un neizejot no dziļā miera stāvokļa. Bet kurš tad tādā gadījumā praktizēja? Tā bija viņa Palīgdvēsele, kas, izgājusi no ķermeņa, praktizēja. Ja vien būtu iespēja, viņš ieraudzītu, kā skolotājs nodarbojas ar viņa Palīgdvēseli. Arī Palīgdvēselei var būt daudz nenomaksātu karmisku parādu, un viņas skolotājs nespēj tos dzēst, tādēļ saka: “Paliec šeit un praktizē uzcītīgi, bet es pēc brītiņa atgriezīšos. Gaidi mani.”
Skolotājs skaidri zina, kas notiks, tomēr viņam nav izvēles. Drīz ierodas dēmons, lai biedētu Palīgdvēseli vai, pārvērties par skaistuli, to pavedinātu – visādi gadās. Tomēr tas viss neskar Palīgdvēseles sirdi, jo viņa zina īstenību un tai ir salīdzinoši vieglāk pilnveidoties. Dēmons noskaišas un grib viņu nogalināt. Atriebības dēļ viņš tiešām to nogalināja, un tādēļ viņas parāds tika uzreiz atlīdzināts. Pēc tam, kad to nogalināja, Palīgdvēsele izplūda kā dūmu strūkliņa, kas ļaujas vējam. Tā atkal pārdzima no jauna, piedzima ļoti nabadzīgā ģimenē. Jau kopš bērnības cieta trūkumu, un, kad sāka kaut ko saprast, atnāca skolotājs. Protams, ka viņa skolotāju nepazina. Skolotājs ar pārdabisko spēju palīdzību atvēra tās saglabāto atmiņu, un cilvēks uzreiz atcerējās: “Tas taču ir skolotājs!” Skolotājs teica: “Tagad ir īstais brīdis, var sākt praktizēt.” Tā pagāja daudzi gadi, un skolotājs viņu apmācīja.
Kad apmācība bija beigusies, skolotājs teica: “Tev sirdī ir daudz pieķeršanos, kuras nepieciešams izskaust. Dodies klejot pa pasauli!” Klejošana ir diezgan mokpilna lieta. Ir jādodas sabiedrībā, jālūdz ēdiens, jānonāk saskarsmē ar visāda veida ļaudīm, kuri izsmej, aizvaino un dara pāri – visādi var gadīties. Viņš izturas kā praktizētājs, cenšas uzturēt labas attiecības ar ļaudīm un noturēt savu Sjiņsjin, nepārtraukti to paaugstinot. Viņš neļaujas visdažādākajiem parasto ļaužu kārdinājumiem un pēc ilgiem gadiem atgriežas no klejojumiem. Skolotājs viņam saka: “Tu jau esi sasniedzis Dao un Pilnību. Ja esi gatavs, tad atgriezies un gatavojies ceļam; ja nu tev ir kādas darīšanas starp parastiem ļaudīm, tad pabeidz tās.” Tā nu daudzus gadus vēlāk Palīgapziņa atgriezās. Kad tā atgriezās, viņa Galvenā dvēsele arī izgāja no meditācijas, Galvenā apziņa pamodās.
Taču patiesībā viņš pats nebija pilnveidojies. Tā bija Palīgdvēsele, kas pilnveidojās, tādēļ Palīgdvēsele ieguva Gun. Tomēr arī Galvenā dvēsele bija cietusi nedienas, kā nekā viņa nosēdēja visu jaunību, tā pagāja visi viņas laicīgās dzīves gadi. Ko darīt? Viņš jūt, ka, izejot no dziļā miera stāvokļa, ir izstrādājis Gun, ka viņam ir pārdabiskas spējas. Ja viņš vēlas kādu dziedināt vai darīt ko citu, tad ir spējīgs uz visu – viņa Palīgdvēsele cenšas apmierināt viņa vēlmes. Tas tādēļ, ka galu galā viņš ir Galvenā dvēsele, kas pārvalda cilvēka ķermeni un ir noteicēja. Turklāt viņš šeit ir nosēdējis tik ilgus gadus, visa dzīve ir pagājusi. Pēc cilvēka nāves Palīgdvēsele aizgāja. Katrs ies savu ceļu. Viņam, kā saka budisma reliģijā, vēl nāksies nonākt sešos pārdzimšanu lokos. Tā kā viņa ķermenī ir pilnveidojies Dižens Apskaidrotais, viņš sev ir iekrājis daudz De. Un kas tālāk? Varbūt nākamajā dzīvē viņš kļūs par augsta ranga amatpersonu vai bagātnieku. Un tas arī ir viss iespējamais. Vai viņa pilnveidošanās nav bijusi veltīga?
Tikai ar lielām grūtībām man izdevās panākt piekrišanu, lai varētu šo izstāstīt. Esmu cēlis gaismā mūžsenu noslēpumu, visnoslēpumaināko no visiem noslēpumiem, kuru iepriekš nekad nebija ļauts atklāt. Esmu atklājis neskaitāmu paaudžu dažādu pilnveidošanās metožu būtību. Vai tad es neteicu, ka šis jautājums skar ļoti dziļas vēsturiskas saknes? Tieši šā iemesla dēļ. Padomā, kurā sistēmā vai kurā skolā netiek lietotas šādas pilnveidošanās metodes? Tu pats pilnveidojies gan šā, gan tā, tomēr neesi ieguvis Gun. Vai tas nav skumji? Un kuru par to vainot? Lūk, kādos maldos cilvēks ir nonācis. Viņš nekādi nespēj saprast, lai arī kādus mājienus tu viņam dotu. Ja kaut kas tiek sacīts, raugoties no augstākas perspektīvas, tad cilvēkam tas var šķist noslēpumaini. Bet, ja tu visu skaidro no zema līmeņa viedokļa, viņš neko nevar saprast. Kaut gan es visu esmu izskaidrojis, daži tomēr lūdz, lai es viņus dziedinu. Es tiešām nezinu, ko viņiem teikt. Mēs šeit runājam par pilnveidošanos. Mēs varam parūpēties tikai par praktizētājiem, kuri vēlas pilnveidoties uz augstiem līmeņiem.
Mūsu skolā Gun iegūst Galvenā apziņa. Vai tādēļ, ka tu pateici, ka Galvenā apziņa iegūs Gun, tad tik tiešām Galvenā apziņa arī iegūs Gun? Kas gan to atļaus? Tādā veidā tas nenotiek. Tam noteikti ir nepieciešams, lai tiktu izpildīti priekšnosacījumi. Visiem zināms, ka mūsu skolā pilnveidošanās notiek parasto ļaužu sabiedrībā, nebēgot un neizvairoties no pretrunām. Šajā sarežģītajā parasto ļaužu vidē tev ir jāsaglabā skaidra galva. Tev pilnīgi apzināti jāzaudē, kad tiek skartas tavas intereses. Kad citi sagrābj tavas personīgās intereses, tev nav jāatbild ar to pašu, nav jāsacenšas un jācīnās, kā to dara citi. Tu piekāpies, kad parādās dažādas Sjiņsjin pretrunas. Tādos grūtos apstākļos tu norūdi savu gribu, paaugstini savu Sjiņsjin un spēj izkļūt no parasto ļaužu dažādu nelāgo nodomu ietekmes.
Padomā, vai tad tas neesi tu, kurš pilnīgi apzināti pārcieš grūtības? Vai tad tā nav tava Galvenā dvēsele, kas cieš zaudējumus? Vai tad tu neesi pilnīgi apzināti zaudējis kaut ko parasto ļaužu vidū? Tad arī Gun ir jāiegūst tev pašam – tas, kurš zaudē, tas arī iegūst. Un tas arī ir iemesls, kādēļ mūsu skola neizvairās no pilnveidošanās parasto ļaužu sarežģītajā vidē. Kādēļ mēs pilnveidojamies pretrunās starp parastiem cilvēkiem? Tieši tādēļ, ka mēs paši vēlamies iegūt Gun. Nākotnē tiem mūsu sekotājiem, kuri profesionāli pilnveidojas tempļos, būs jādodas klejot starp parastiem ļaudīm.
Daži vaicā: “Vai tad pašlaik arī pēc citām prakses metodēm nepilnveidojas parasto ļaužu vidū?” Taču tās visas tiek izplatītas dziedināšanai un organisma stiprināšanai. Īstenu pilnveidošanos uz augstiem līmeņiem, izņemot individuālu apmācību, publiski neviens nav mācījis. Tas, kurš patiesi skolo savu mācekli, jau sen ir viņu aizvedis prom no cilvēkiem, lai slepeni apmācītu. Tik daudz gadu ir pagājis, vai kāds ir publiski mācījis ko tādu? Neviens. Vienīgi mūsu skolā par to runā, jo tāda ir mūsu pilnveidošanās metode, un tieši tādā veidā mēs iegūsim Gun. Turklāt mēs tevī ievietosim tūkstošus un tūkstošus, un pat vēl vairāk lietu, visu to dodot tavai Galvenajai dvēselei, lai patiešām tu pats iegūtu Gun. Es saku, ka esmu izdarījis to, ko nekad nav darījuši mūsu priekšteči, esmu atvēris vislielākās durvis. Viens otrs ir sapratis manis teikto. Tas, ko es saku, nebūt nav mistisks. Man ir tāds paradums – es izsaku tikai vienu desmito daļu no tā, ko zinu, un jūs tik un tā varat teikt, ka es lielos. Faktiski es tikai izstāstīju mazumiņu. Attiecībā uz daudz augstāku un dziļāku Dafa saturu man neatliek nekas cits kā klusēt, tādēļ ka eksistē pārāk liela atšķirība līmeņos.
Mūsu skolā pilnveidošanās notiek tādā veidā, lai tu pats patiešām iegūtu Gun. Tas ir kopš pasaules radīšanas vēl nepieredzēts gadījums. Ieskaties vēsturē, un tu par to pārliecināsies. Tas ir labi tāpēc, ka Gun iegūsi tu pats, bet tas arī ir ļoti sarežģīti. Tev ir jāspēj izrauties no parasto ļaužu sarežģītās vides, no Sjiņsjin pretrunām starp cilvēkiem – tas arī ir grūtāk par visu. Grūtības rodas tad, kad tev apzināti jāatsakās no parasto cilvēku interesēm. Kad tiek skartas tavas svarīgas personiskās intereses, vai tu esi palicis nesatricināms? Kad cilvēki cīnās savā starpā un vērpj intrigas, vai tu esi palicis nesatricināms? Kad tavi radi un draugi pārdzīvo ciešanas, vai tu esi palicis nesatricināms? Kādā veidā tu izvērtē situāciju? Lūk, cik grūti būt praktizētājam! Kāds man teica: “Skolotāj, es domāju, ka ir pietiekami būt par labu cilvēku parasto ļaužu vidū. Kam gan izdosies pilnveidoties?” Viņa vārdi mani patiešām sarūgtināja. Es uz to neko neatbildēju. Mēdz būt dažāda veida Sjiņsjin. Līdz kādam līmenim viņš savā izpratnē spēs nonākt, tur arī paliks. Bet tas, kurš spēs izprast, tas arī iegūs.
Laodzi sacīja: “Dao, kuru var izklāstīt, nav parasts Dao.” Dao vairs nebūs tik vērtīgs, ja varēsi to atrast jebkurā vietā un ar tā palīdzību vienā acumirklī pabeigt pilnveidošanos. Mūsu skola māca, lai tu, atrodoties pretrunās, pats iegūsti Gun. Tādēļ nepieciešams, lai mēs maksimāli atbilstu tam, kādi ir parastie cilvēki, un tev nevajag patiešām kaut ko zaudēt materiālā ziņā. Tomēr, atrodoties šajā materiālajā vidē, tev ir jāpaaugstina savs Sjiņsjin. Tā ir tā lielākā priekšrocība. Mūsu skola ir visērtākā, tu vari pilnveidoties parasto ļaužu vidū, un tev nav jādodas uz klosteri. Taču tas sagādā arī vislielākās grūtības, jo tev ir jāpilnveidojas parasto ļaužu vissarežģītākajā vidē. Tomēr tajā slēpjas arī galvenā priekšrocība, jo ļauj tev pašam iegūt Gun – tas ir visbūtiskākais mūsu skolā, un par to es jums šodien pastāstīju. Protams, kad Galvenā dvēsele iegūs Gun, Palīgdvēsele arī iegūs Gun. Kādēļ tā? Tādēļ, ka visām tava ķermeņa informācijām, visām tava ķermeņa dzīvajām būtnēm, visām tavām šūnām aug Gun, un, protams, arī Palīgdvēselei aug Gun. Tomēr tā nekad nebūs augstāka par tevi. Tu esi galvenais, bet viņa būs Likuma sargātāja.
Šeit es vēlētos vēl kaut ko piebilst. Pilnveidošanās aprindās ir ne mazums ļaužu, kas vēlas sasniegt pilnveidošanās augstākos līmeņus. Meklējot Likumu, viņi ir pabijuši visur, izstaigājuši visas tālās zemes, iztērējuši daudz naudas, tomēr viņiem nav izdevies atrast slavenus meistarus. Tas, ka kāds ir plaši pazīstams, nebūt nenozīmē, ka viņš patiešām ir zinošs. Viņi veltīgi ir tur gājuši, lieki tērējuši gan spēkus, gan naudu, neko neiegūstot. Šodien mēs esam darījuši tev zināmu šo lielisko prakses metodi, mēs esam tev uzticējuši to un ielikuši tieši klēpī. Viss ir atkarīgs no tā, vai tu spēsi pilnveidoties, vai varēsi praktizēt. Ja spēsi, tad turpini pilnveidoties tālāk. Ja nespēsi, tad no šā brīža vairs pat nedomā par pilnveidošanos. Izņemot dēmonu, kurš var tevi apmānīt, neviens vairs tevi neapmācīs, un no šā brīža vari aizmirst par pilnveidošanos. Ja man neizdosies tevi izglābt, tad neviens cits to nespēs izdarīt. Patiesībā mūsdienās atrast īstu ortodoksāla Likuma Skolotāju, kurš tevi apmācītu, ir grūtāk, nekā pacelties Debesīs, nav neviena, kurš par to rūpētos. Likuma beigu periodā pat ļoti augsti līmeņi atrodas kalpas noslēguma posmā, un nevienam nav daļas gar parastiem ļaudīm. Šī ir visērtākā skola, turklāt pilnveidošanās notiek saskaņā ar Visuma īpašību, pilnveidošanās rit ļoti ātri. Tas ir visātrākais un visīsākais ceļš, jo ir vērsts tieši uz cilvēka sirdi.
Debesu loks
Dao sistēmā tiek lietoti termini “Lielais un Mazais Debesu loks”. Tagad es izskaidrošu, kas tad ir “Debesu loks”. Debesu loks, par kuru mēs runājam, ir loks, kas veidojas, savienojoties “žeņ” un “du” kanāliem. Šāds Debesu loks ir virspusējs un nenozīmīgs, tas attiecas tikai uz dziedināšanu un organisma stiprināšanu, un to sauc par Mazo Debesu loku. Ir vēl cits Debesu loks, kuru nesauc ne par Mazo Debesu loku, ne par Lielo Debesu loku. Tā ir viena no Debesu loka formām, pilnveidojoties meditācijā. Tas ķermeņa iekšpusē iet šādi: sākumā veic apgriezienu apkārt Nivaņ pilij un dodas lejup, pēc tam sasniedz daņ lauku un šeit vēlreiz veic apgriezienu, pēc tam virzās atkal uz augšu, tādējādi noslēdzot iekšējo cirkulāciju – tas arī ir īstais Debesu loks, pilnveidojoties dziļā meditācijā. Kad izveidojas šis Debesu loks, tas rada ļoti spēcīgu enerģijas plūsmu, un tad tas viens enerģijas kanāls aktivizē simtiem enerģijas kanālu, kas savukārt palīdz atvērt visus pārējos enerģijas kanālus. Dao sistēmā Debesu lokam tiek pievērsta īpaša uzmanība, bet budismā par to nerunā. Par ko tad tiek runāts budismā? Kad Šakjamuni izklāstīja savu Likumu, viņš nerunāja par Gun praksi, taču arī viņa pilnveidošanās sistēmā pastāv sava veida Gun evolūcijas forma. Kā budismā virzās enerģijas kanāls? Sākumā tas izlaužas cauri bioloģiski aktīvajam punktam baihui, pēc tam no galvas spirālveidīgi virzās lejup pa ķermeni, lai visbeidzot šādi aktivizētu visus kanālus.
“Centrālajam kanālam” tantrismā ir tāds pats mērķis. Daži runā, ka centrālais kanāls neeksistē. Tad kādēļ ļaudis, kas pilnveidojušies tantrismā, var attīstīt ķermenī centrālo kanālu? Patiesībā cilvēka ķermenī ir vairāk nekā desmit tūkstoši kanālu, tie stiepjas krustu šķērsu, gluži kā asinsvadi, to ir vēl vairāk nekā asinsvadu. Starp iekšējiem orgāniem nav asinsvadu, bet ir kanāli. Kanāli ir pilnīgi visur, sākot no galvas līdz jebkurai ķermeņa daļai, tie horizontāli un vertikāli krustojas un savienojas. Sākuma stadijā kanāli var nebūt taisni. Tādēļ tos atver, apvieno un pēc tam pakāpeniski paplašina, laika gaitā izveidojot taisnu kanālu. Tāds kanāls kalpo par asi. Tā griešanās iekustina vairākus iedomātus horizontāli rotējošus diskus. Tas arī ir virzīts uz to, lai aktivizētu visus enerģētiskos kanālus cilvēka ķermenī.
Mūsu Faluņ Dafa pilnveidošanās praksē netiek lietota metode, kad “viens enerģijas kanāls iekustina simtiem enerģijas kanālu”. Mums nepieciešams, lai no paša sākuma visi kanāli vienlaicīgi tiktu atvērti un cirkulētu. Mēs uzreiz sākam praktizēt ļoti augstā līmenī, izvairoties no zemu līmeņu lietām. Lai panāktu to, ka viens kanāls iekustina visus kanālus, tev nāksies tam veltīt visu mūžu, un arī tad diez vai pietiks laika. Dažiem nākas pilnveidoties desmitiem gadu, un tas ir ļoti grūti. Daudzās prakses metodēs uzskata, ka vienas dzīves laikā nevar pabeigt pilnveidošanos. Tomēr daudzi no tiem, kas veltījuši sevi augsta līmeņa prakses metodēm, var paildzināt savu dzīvi. Vai tad viņi nepievērš uzmanību dzīves pilnveidošanai? Tie var pagarināt savu mūžu, lai pilnveidotos, un pilnveidojas viņi ļoti ilgi.
Mazais Debesu loks galvenokārt ir paredzēts dziedināšanai un organisma stiprināšanai, bet Lielais Debesu loks ir jau paredzēts, lai praktizētu Gun. Tas nozīmē, ka cilvēks patiesi pilnveidojas. Dao sistēmā Lielais Debesu loks nedarbojas tik intensīvi kā mūsu praksē, kad visi tavi kanāli tiek atvērti vienlaicīgi. Viņiem darbojas daži kanāli, kas virzās caur trim jiņ un trim jan kanāliem rokās, tad uz pēdām; pēc tam gar kājām virzās uz augšu līdz matiem, apiet visu ķermeni, tā noslēdzot Lielā Debesu loka cirkulāciju. Tiklīdz Lielais Debesu loks sāk cirkulēt, cilvēks tiešām sāk izstrādāt Gun, un tā jau ir īsta pilnveidošanās, tādēļ daži cjigun meistari nestāsta par Lielo Debesu loku, bet māca vien to, kas attiecas uz dziedināšanu un organisma stiprināšanu. Daži, lai arī piemin Lielo Debesu loku, tomēr nav ievietojuši tevī nepieciešamās lietas, bet tu pats nevari to atvērt. Ja tevī neko nav ievietojuši, tev nāksies to pašam atvērt ar domu. Vai tas ir viegli?! Kā tu varēsi to atvērt, piemēram, nodarbojoties ar vingrošanu? Pilnveidošanās ir atkarīga no tevis paša, bet Gun – no Skolotāja, iekšējais “mehānisms” sāks darboties tikai tad, kad tiks pilnībā ievietots tevī.
Dao sistēmā no seniem laikiem cilvēka ķermenis tiek uzlūkots kā mazs Visums. Viņi uzskata: cilvēka ķermenis ir tik liels kā Visums; kāds ir Visuma ārējais veidols, tāds ir arī cilvēka ķermeņa ārējais veidols. Tas izklausās neiedomājami un neaptverami. Visums ir tik liels, kā to var salīdzināt ar cilvēka ķermeni? Mēs minēsim šādu piemēru: mūsu tagadējā fizika pēta matērijas elementārdaļiņas, sākot no molekulas, atoma, elektrona, protona, kvarka līdz pat neitrīno, bet kas sekos tālāk? Kāds būs tās izmērs? Kāda būs tā nākamā, ārkārtīgi sīkā daļiņa, kad mikroskopā vairs nevarēs neko ieraudzīt? To viņi nezina. Patiesībā tas, ko izzinājusi mūsu tagadējā fizika, ir pārāk tāls no šā Visuma vissīkākās daļiņas. Ja cilvēkam nav šā fiziskā ķermeņa, viņa acis spēj redzēt priekšmetus palielinājumā, tās spēj redzēt mikroskopiskas lietas. Jo augstāks ir kāda līmenis, jo vairāk viņš var redzēt mikroskopiskā līmenī.
Šakjamuni, būdams savā līmenī, izklāstīja mācību par “trīs tūkstošiem neizmērojamu pasauļu”, proti, šajā mūsu galaktikas sistēmā vēl eksistē cilvēki, kuriem, līdzīgi kā mums, ir materiālie ķermeņi. Vēl viņš runāja par to, ka viens smilšu graudiņš satur trīs tūkstošus neizmērojamu pasauļu. Tas sakrīt ar mūsu tagadējās fizikas redzējumu. Vai ir atšķirība starp to, kā elektroni riņķo apkārt atoma kodolam, un to, kā Zemeslode riņķo apkārt Saulei? Tādēļ Šakjamuni teica, ka vienā smilšu graudiņā mikroskopiskā stāvoklī eksistē trīs tūkstoši neizmērojamu pasauļu. Tur, tāpat kā mūsu Visumā, eksistē gan dzīvības, gan matērijas. Ja tā ir patiesība, tad padomājiet, vai neeksistē vēl smilšu graudiņi pasaulē, kas atrodas tajā smilšu graudiņā? Vai tad neeksistē vēl trīs tūkstoši neizmērojamu pasauļu tā smilšu graudiņa smilšu graudiņos? Un tālāk, vai tad neeksistē vēl smilšu graudiņi trijos tūkstošos neizmērojamu pasauļu to smilšu graudiņu smilšu graudiņos? Tā var turpināt līdz bezgalībai. Tādēļ Šakjamuni, sasniedzot Tathagatas līmeni, teica šādus vārdus: “Tik milzīgs, ka nav ārējās malas, tik niecīgs, ka nav iekšējās robežas.” Tik milzīgs, ka viņš nespēja saskatīt Visuma ārējo malu, tik niecīgs, ka nevarēja ieraudzīt sākotnējās matērijas vissīkāko daļiņu.
Daži cjigun meistari ir teikuši, ka sviedru porās ir pilsētas, tur traucas vilcieni un automašīnas. Tas izklausās ļoti noslēpumaini, tomēr mēs redzam, ka tādu versiju nevar uzskatīt par mistisku, ja vien to pa īstam mēģinām izprast un uzlūkot no zinātnes viedokļa. Tajā dienā, kad es runāju par Debesu acs atvēršanos, daudzi, kam tā ir atvērta, ieraudzīja šādu ainu: viņi skrien uz āru pa eju savā pierē, un šķiet, ka nekad neaizskries līdz galam. Katru dienu nodarbību laikā viņi skrien pa šo eju. Abās pusēs ir gan kalni, gan upes. Skrien gar pilsētām, redz daudz ļaužu. Viņiem šķiet, ka tā ir halucinācija. Kas gan tas ir? Viss ir skaidri redzams, tātad tā nav halucinācija. Saku jums, ja cilvēka ķermenis mikroskopiskā stāvoklī patiesi var būt tik milzīgs, tad tā nav halucinācija. Dao sistēmas praksēs no seniem laikiem cilvēka ķermenis ir ticis uzskatīts par Visumu, un, ja tas patiešām ir Visums, tad attālums no tavas pieres līdz čiekurveida dziedzerim smadzenēs ir vairāk nekā “108 tūkstoši li”. Pamēģini vien izrauties uz āru. Ceļš ir ļoti tāls.
Kad praktizētājam pilnveidošanās gaitā pilnībā atvērsies Lielais Debesu loks, tas dos vienu pārdabisko spēju. Kādu pārdabisko spēju? Visiem zināms, ka Lielais Debesu loks vēl tiek saukts vai nu par Dzi Vu Debesu Loku, Cjaņ un Kuņ cirkulāciju, vai He Če cirkulāciju. Ļoti zemā līmenī Lielā Debesu loka cirkulācija veido enerģijas plūsmu, kas pakāpeniski palielina savu blīvumu. Pārejot uz daudz augstākiem līmeņiem, Lielais Debesu loks pārvēršas ļoti augsta blīvuma enerģijas plūsmā. Šī enerģijas plūsma cirkulē. Ja tu izmanto savu Debesu aci, lai apskatītu to ļoti zemā līmenī, tad vari pamanīt, ka šī enerģijas plūsma savas cirkulācijas procesa laikā var pārvietot cilvēka ķermenī esošo cji; cji no sirds var pārvietoties uz zarnām, cji no aknām nonākt kuņģī... Aplūkojot to mikroskopiskā stāvoklī, var ieraudzīt, ka enerģijas plūsma pārvieto ļoti lielas lietas, un, ja izlaidīsi šo enerģijas plūsmu ķermeņa ārpusē, tad izveidosies pārdabiskā spēja “materiāla priekšmeta pārvietošana”. Tas, kuram ir ļoti spēcīgs Gun, var pārvietot lielu priekšmetu, ko arī sauc par “lielo pārvietošanu”. Tas, kuram Gun ir vājāks, var pārvietot mazu priekšmetu, un to sauc par “mazo pārvietošanu”. Tādas ir šīs pārdabiskās spējas formas un tās izpausmes.
Lielais Debesu loks ir paredzēts, lai praktizētu Gun, tādēļ tas var radīt dažādus stāvokļus un Gun formas. Tas arī var radīt kādu visai īpašu stāvokli. Kādu stāvokli? Varbūt jūs esat lasījuši tādas senās grāmatas kā “Svēto dzīvesstāsti” vai “Daņdzjin”, “Daodzan” un “Sjinmin Guidži”, kurās tiek lietots tāds izteiciens kā “pacelties gaisā gaišā dienas laikā”, kas nozīmē, ka cilvēks paceļas gaisā visu acu priekšā. Teikšu jums, – kad Lielais Debesu loks ir atvērts, cilvēks jau patiešām var pacelties gaisā. Viss ir ļoti vienkārši. Daži domā, ka ir ne mazums tādu, kas nodarbojušies ar cjigun jau daudzus gadus, starp viņiem ir diezgan daudz praktizētāju, kuriem atvērts Lielais Debesu loks. Teikšu, ka desmitiem tūkstoši cilvēku jau ir sasnieguši tādu līmeni, un tā nav mistika, jo galu galā Lielais Debesu loks ir tikai pirmais solis pilnveidošanās praksē.
Tad kādēļ mēs neredzam, kā šie cilvēki paceļas gaisā? Lieta tāda, ka nedrīkst traucēt parasto ļaužu sabiedrības stāvokli, nedrīkst patvaļīgi izjaukt vai mainīt parasto cilvēku sabiedrības formu. Vai tad var pieļaut, ka visi lidinātos debesīs? Vai tad tā joprojām būtu parasto ļaužu sabiedrība? Šis ir jautājuma galvenais aspekts. No otras puses, cilvēks dzīvo parasto ļaužu vidū nevis tādēļ, lai vienkārši būtu par cilvēku, bet gan – lai atgrieztos pie pirmsākuma un savas īstenās būtības, tādēļ pastāv jautājums par izpratnes spēju. Ja kāds ieraudzītu, ka daudzi cilvēki patiešām paceļas gaisā, viņš arī nāktu pilnveidoties, un tad vairs nepastāvētu jautājums par izpratnes spēju. Tādēļ, pat ja pilnveidošanās rezultātā tev ir izdevies attīstīt šo spēju, tu nedrīksti patvaļīgi to izrādīt citiem. Nav pieļaujams, ka ļaudis visu to redzētu, jo citiem arī ir jāpilnveidojas. Tādēļ pēc tam, kad ir atvērts Lielais Debesu loks, var tikt noslēgti tavu roku pirkstu gali, kāju pirkstu gali vai kāda cita ķermeņa daļa, un tad tu vairs nespēsi pacelties gaisā.
Kad tuvojas Lielā Debesu loka atvēršanās brīdis, var rasties šāda parādība: dažiem, sēžot meditācijā, ķermenis visu laiku sveras uz priekšu. Tas ir tādēļ, ka muguras kanāls ir labi atvēries, un cilvēks jūt ārkārtīgu vieglumu mugurā un vienlaikus – smagumu ķermeņa priekšpusē. Citiem ķermenis liecas atpakaļ, jo viņi sajūt smagumu mugurā un vieglumu ķermeņa priekšpusē. Ja viss tavs ķermenis būs labi atvērts, tad tev liksies, ka tu palecies, un tu jutīsi, ka tiec celts uz augšu, tev liksies, ka vari pacelties gaisā, ka atraujies no zemes. Kad tu patiesi to varēsi, tev neļaus to darīt, lai gan var būt arī izņēmumi. Pārdabiskās spējas parasti parādās bērniem un vecāka gadagājuma ļaudīm. Bērniem nav pieķeršanos, vecāka gadagājuma cilvēkiem arī, – it īpaši vecākām sievietēm. Tādiem cilvēkiem vieglāk izpaužas un saglabājas šīs spējas. Bet, kad vīrieši, it īpaši jaunekļi, iegūst spējas, viņiem ir grūti apvaldīt savu tieksmi tās izrādīt. Viņi varbūt izmantos tās, lai sacenstos parasto ļaužu vidū. Tas nav pieļaujams. Pat ja viņiem radīsies tādas pārdabiskās spējas, tās ir jānobloķē. Vajag vien nobloķēt daļu ķermeņa, un cilvēks jau vairs nevarēs pacelties gaisā. Taču tas nenozīmē, ka tev nekad neļaus sasniegt šādu stāvokli. Tev var ļaut to izmēģināt, un dažiem šis stāvoklis var saglabāties.
Šādi gadījumi bija sastopami visur, kur tika organizēti kursi. Kad es lasīju lekciju Šaņdunas provincē, tur bija skolnieki gan no Dzjinaņas pilsētas, gan no Pekinas. Daži teica: “Skolotāj, kas ar mani notiek? Kad eju, es jūtu, ka tūlīt atraušos no zemes, kad mājās guļu, visu laiku paceļos gaisā, pat sega līdz ar mani paceļas gaisā, gluži kā gaisa balons.” Kad es lasīju lekcijas Guijanas pilsētā, starp skolniekiem, kas uzsākuši praktizēt agrāk, bija kāda vecāka sieviete no Guidžou provinces. Viņas istabā bijušas divas gultas, pa vienai pie katras sienas. Viņa sēdējusi gultā, meditējusi un jutusi, ka paceļas gaisā. Atverot acis, viņa ieraudzījusi, ka jau ir nokļuvusi otrā gultā. Tad viņa nodomājusi, ka jāatgriežas atpakaļ, un pārlidojusi uz iepriekšējo gultu.
Kāds mūsu skolnieks no Cjindao pilsētas pusdienas pārtraukuma laikā sēdējis meditācijā uz gultas tukšā istabā. Tiklīdz apsēdies meditācijas pozā, tā tūdaļ pacēlies gaisā – vairāk nekā metra augstumā. Viņš pacēlies gaisā un ar troksni kritis lejā. Tā viņš turpinājis lēkāt uz augšu un uz leju, līdz pat sega noslīdējusi uz grīdas. Viņš esot izjutis nelielu satraukumu, un, kaut arī nedaudz baidījies, tā tas turpinājies visu pusdienas pārtraukumu. Beigās atskanējis zvans, un viņš nodomājis: “Nedrīkst pieļaut, ka citi to ierauga. Ko gan es daru? Būs labāk, ja es pārtraukšu tā darīt.” Un viss uzreiz izbeidzies. Vecāki ļaudis spēj valdīt pār sevi. Ja tas atgadītos jaunam cilvēkam, kad atskanētu zvans uz darbu, viņš nodomātu: “Lai visi atnāk un paskatās, kā es paceļos gaisā.” Tas liecina, ka cilvēkam ir grūti valdīt pār sevi, kad viņu pārņem tieksme izrādīties: “Skat, cik labi es praktizēju. Es varu pacelties gaisā.” Tas nav pieļaujams. Tiklīdz viņš sāks dižoties, viss izzudīs. Tādu gadījumu ir ļoti daudz. Tā ir noticis ar skolniekiem no visdažādākajām vietām.
Mums ir nepieciešams, lai visi kanāli atvērtos jau pašā sākumā. Šodien 80–90% mūsu skolnieku jau ir sasnieguši stāvokli, kad cilvēks jūt vieglumu visā ķermenī, jūtas pilnīgi vesels. Turklāt, kā jau teicām, šajos kursos mēs ne tikai pacelsim tevi līdz šādam stāvoklim un pilnībā attīrīsim tavu organismu, bet arī ievietosim tevī daudz tāda, kas ļaus tev attīstīt Gun mūsu kursu laikā. Tas nozīmē, ka es tevi pacelšu un pastumšu uz priekšu. Kursos es visu laiku izklāstu jums Likumu. Jūsu Sjiņsjin arī visu laiku mainās. Daudzi no jums, izejot no šīs zāles, jutīs, ka ir kļuvuši pavisam citi cilvēki. Varu apgalvot, ka būs mainījies arī tavs pasaules uzskats. Tu jau zini, kā nākotnē būt par cilvēku, zini, ka vairs nedrīkst tik muļķīgi dzīvot. Garantēju, ka tā arī ir. Jūsu Sjiņsjin jau ir paaugstinājies.
Lai gan pēc Lielā Debesu loka atvēršanas tev neļaus pacelties gaisā, taču tu sajutīsi vieglumu visā ķermenī un varēsi staigāt ļoti ātri. Agrāk jau pēc dažiem soļiem bija jūtams nogurums. Tagad, lai cik arī tāls būtu ceļš, tas tev nesagādā grūtības. Kad tu brauc ar velosipēdu, tev šķiet, ka tevi kāds stumj no mugurpuses. Lai cik augstu tu kāptu pa kāpnēm, nogurums neliek sevi manīt. Garantēju, ka tā tas ir. Tas, kurš lasa šo grāmatu un nodarbojas ar pilnveidošanos patstāvīgi, arī varēs sasniegt attiecīgo stāvokli. Es esmu tāds cilvēks, es varu noklusēt to, par ko negribu runāt, bet manis teiktais noteikti ir patiesība. Ja, izklāstot Likumu, es neteiktu jums patiesību, bet stāstītu pasaciņas, pļāpātu niekus, šaujot bultas bez mērķa, tad varētu teikt, ka es mācu ķecerīgu Likumu. Man arī nav viegli darīt šo lietu, viss Visums to vēro. Nedrīkst pieļaut, ka jūs novirzāties no ceļa.
Cilvēki parasti uzskata, ka pietiek ar to, ja zina par tāda Debesu loka eksistenci, un viss. Patiesībā ar to nepietiek. Lai visu cilvēka ķermeni pēc iespējas ātrāk aizstātu vai pārveidotu augstas enerģijas matērija, ir nepieciešama vēl kāda Debesu loka cirkulācijas forma, kas iekustinātu visus tava ķermeņa enerģijas kanālus. To sauc par “Maojou Debesu loku”, par kuru, iespējams, zina pavisam nedaudzi. Dažkārt šāds nosaukums ir sastopams grāmatās, bet neviens to neizskaidro, un neviens par to nestāsta. Visi tikai spriedelē par teoriju. Tas taču ir noslēpumu noslēpums, bet mēs tev visu izklāstīsim: šis loks sākas bioloģiski aktīvajā punktā baihui (vai bioloģiski aktīvajā punktā huijiņ), virzās gar ķermeņa abu pušu jiņ un jan robežlīniju. Tālāk tas gar ausi virzās lejup uz plecu, pēc tam no turienes lejā līdz rokai, apliec citu pēc cita visus pirkstus, pēc tam iet gar ķermeņa sānu, apliec pēdu un paceļas pa augšstilba iekšpusi. Pēc tam tas pāriet uz otru augšstilbu, vēlreiz dodas lejā un vēlreiz apliec pēdu. Pēc tam paceļas gar ķermeņa sānu, vēlreiz apliec citu pēc cita visus pirkstus un nonāk līdz galvvidum, tādējādi veicot pilnu loku. Tas arī ir Maojou Debesu loks. Citi varētu par to sarakstīt veselu grāmatu. Es visu izpaudu dažos vārdos. Manuprāt, to nevar uzskatīt par kaut kādu Debesu noslēpumu. Tomēr citi to visu uzskata par ļoti vērtīgu, tādēļ vispār par to nestāsta. Par Maojou Debesu loku runā vien tad, kad patiešām māca mācekļus. Lai gan es esmu to izskaidrojis, nevienam no jums prakses laikā nav jāļauj vaļu domām vai jāmēģina to kontrolēt. Ja tu tā darīsi, tas vairs nebūs mūsu Faluņ Dafa. Īstena pilnveidošanās uz augstiem līmeņiem notiek bezdarbības stāvoklī, šeit nepastāv nekāda domu darbība, viss tevī tiek ievietots gatavā veidā. Viss veidojas automātiski. Šie iekšējie mehānismi attīsta un pilnveido tevi. Tie paši griežas. Dažreiz nodarbību laikā tava galva var sākt šūpoties no vienas puses uz otru. Ja tā šūposies uz šo pusi, tātad mehānisms griežas uz šo pusi. Ja šūposies uz otru pusi, tātad tas griežas uz otru pusi. Tam ir jāgriežas uz abām pusēm.
Pēc tam, kad Lielais un Mazais Debesu loks ir atvērti, meditācijas laikā var gadīties, ka tava galva sāk klanīties. Tas notiek tādēļ, ka plūst enerģija. Tas pats notiek arī tad, kad mēs praktizējam “Faluņ Debesu loku”. Mēs to praktizējam šādā veidā. Patiesībā, tas griežas arī tad, kad tu nepraktizē. Tas griezīsies vienmēr. Tava prakse vien pastiprina šo mehānismu. Vai mēs nerunājam par to, ka Likums pilnveido praktizētāju? Tu varēsi manīt, ka tavs Debesu loks visu laiku cirkulē. Pat tad, kad tu nepraktizē, apkārt tavam ķermenim izvietoto enerģētisko mehānismu slānis, kas ir lielu ārējo kanālu slānis, ieved tavu ķermeni praktizēšanas stāvoklī. Viss notiek automātiski. Tie griežas abos virzienos, nepārtraukti atverot tavus enerģijas kanālus.
Kāds ir Debesu loka atvēršanas mērķis? Pati Debesu loka atvēršana nav prakses mērķis. Pat ja esi sasniedzis Debesu loka atvēršanos, es teiktu, ka tas neko nenozīmē. Jāpilnveidojas tālāk, lai ar Debesu loka palīdzību aktivizētu visus kanālus un pilnībā tos atvērtu. Mēs jau ar to nodarbojamies. Turpmāk mūsu nodarbībās, Lielā Debesu loka atvēršanas laikā, daži pamanīs, ka praktizējot kanāli kļūst plašāki, pirksta platumā. Iekšpusē tie kļūst ļoti plaši, jo enerģija jau ir ļoti spēcīga. Pēc enerģijas plūsmas izveidošanās kanāls kļūs ļoti plašs un gaišs. Tomēr tas vēl neko nenozīmē. Kas tad mums pilnveidojoties ir jāsasniedz? Nepieciešams panākt, lai visi kanāli cilvēka ķermenī pakāpeniski paplašinātos, lai enerģija pastiprinātos, lai visi kanāli kļūtu gaišāki, lai galu galā desmitiem tūkstošu kanālu apvienotos vienā veselā, lai viss cilvēka ķermenis būtu tādā stāvoklī, kad neeksistē ne kanāli, ne punkti, lai tas viss kļūtu vienots veselums. Lūk, tāds tad ir kanālu atvēršanas galvenais mērķis. Tas ir paredzēts, lai viss cilvēka ķermenis tiktu pārveidots augstas enerģijas matērijā.
Kad cilvēks ir nonācis līdz tādam pilnveidošanās līmenim, viņa ķermenis pamatā ir pārveidots augstas enerģijas matērijā. Citiem vārdiem sakot, viņš jau ir sasniedzis augstāko līmeni, pilnveidojoties Laicīgajā Likumā. Cilvēka fiziskais ķermenis ir absolūti pilnveidots. Kad cilvēks ir nonācis līdz tādam līmenim, viņam parādās vēl cits stāvoklis. Tieši kāds stāvoklis? Viņa izstrādātais Gun ir ļoti bagātīgs. Visas cilvēka pārdabiskās spējas (potenciālās spējas), kas radušās parasta cilvēka ķermeņa pilnveidošanas gaitā, pilnveidojoties Laicīgajā Likumā, jau ir attīstījušās. Tomēr, kad mēs pilnveidojamies parasto ļaužu vidū, vairākums no tām ir bloķētas. Turklāt Gun stabs jau sasniedz diezgan lielu augstumu, tavs varenais Gun ir pastiprinājis visas Gun formas līdz salīdzinoši augstam līmenim. Tomēr tās darbojas tikai mūsu dimensijā un nespēj neko ietekmēt citā dimensijā. Tās ir vien pārdabiskas spējas, kas pilnveidošanās rezultātā radušās parastā cilvēka fiziskajā ķermenī, tomēr tās ir diezgan būtiskas. Dažādās ķermeņa eksistences formās citās dimensijās ir notikušas nozīmīgas izmaiņas. Lietas, ko sevī nes katrs cilvēka ķermenis katrā dimensijā, ir diezgan bagātīgas un izskatās ļoti biedējošas. Dažiem viss ķermenis ir noklāts ar acīm, pat visas sviedru poras ir kā acis. Visā viņa dimensijas lauka sfērā var būt acis. Tā kā šis ir Budas sistēmas Gun, dažiem viss ķermenis ir noklāts ar Bodhisatvu un Budu tēliem. Dažādas Gun formas ir ļoti daudzveidīgas, turklāt var parādīties liels daudzums dzīvo būtņu.
Šajā laikā var rasties arī tāds stāvoklis, kas saucas “trīs ziedi virs galvvidus”. Tas būs noteikts stāvoklis, kas pievērš uzmanību. To spēj ieraudzīt pat cilvēks, kuram Debesu acs atvērta ne visai augstā līmenī. Virs galvas izaug trīs ziedi. Viens no tiem ir lotoss, taču tas nav lotoss mūsu materiālajā dimensijā. Pārējie divi ziedi arī ir no citām dimensijām. Tie ir ļoti skaisti. Trīs ziedi pamīšus griežas virs galvvidus gan pulksteņa rādītāju virzienā, gan pretējā virzienā, turklāt katrs no tiem griežas ap savu asi. Katram ziedam ir liels stabs, kura diametrs ir tikpat liels, cik paša zieda diametrs. Trīs lieli stabi tiecas tieši zenītā. Tas nebūt nav Gun stabs, vienkārši tiem ir tāda, ļoti mistiska forma. Tu nobītos, ja pats tos ieraudzītu. Šajā pilnveidošanās stadijā cilvēka ķermenis kļūst tīrs un balts, āda kļūst maiga. Šajā laikā cilvēks ir sasniedzis Laicīgā Likuma augstāko pilnveidošanās formu. Taču tas vēl nenozīmē, ka viņš jau ir sasniedzis virsotni. Ir jāpilnveidojas tālāk, ir jāiet uz priekšu.
Sperot vēl vienu soli uz priekšu, cilvēks nonāk pārejas pakāpē starp pilnveidošanos Laicīgajā Likumā un pilnveidošanos Pārlaicīgajā Likumā, un to sauc par “tīri baltā ķermeņa” (jeb “kristālbaltā ķermeņa”) stāvokli. Kad ir sasniegta augstākā stadija, pilnveidojoties Laicīgajā Likumā, ir notikusi tikai fiziskā ķermeņa pārveidošanās visaugstākajā formā. Kad cilvēks tiešām ir nonācis šajā stadijā, viss viņa ķermenis pilnībā sastāv no augstas enerģijas matērijas. Kādēļ šādu ķermeni sauc par tīri balto ķermeni? Tādēļ, ka tas jau sasniedzis absolūtu tīrību. Ar Debesu acs palīdzību var redzēt, ka viss ķermenis ir caurspīdīgs, gluži kā stikls. Tajā nekas nav redzams. Var rasties tāds stāvoklis. Atklāti sakot, tas jau ir Budas ķermenis, jo ķermenis, kas sastāv no augstas enerģijas matērijas, vairs nav tāds kā mūsu fiziskais ķermenis. Šajā laikā visas ķermenī radušās pārdabiskās spējas un prasmes vajag vienā paņēmienā atmest un noglabāt kādā ļoti dziļā dimensijā. Tas viss vairāk nekam nav derīgs, un no šā brīža vairs nav vajadzīgs. Tikai dienā, kad pabeigsi pilnveidošanos un sasniegsi Dao, atskatoties atpakaļ uz savu pilnveidošanās procesu, tu varēsi tās izņemt, lai uz tām paskatītos. Tajā laikā paliks tikai divas lietas: Gun stabs un Nemirstīgais mazulis, kurš, pateicoties sevis pilnveidošanai, jau ir izaudzis liels. Tomēr tie abi atrodas vienā ļoti dziļā dimensijā, kuru cilvēks ar zema līmeņa Debesu aci nevar saskatīt. Viņš var redzēt tikai to, ka šā cilvēka ķermenis ir caurspīdīgs.
Ņemot vērā to, ka tīri baltā ķermeņa stāvoklis ir tikai pārejas pakāpe, tad, turpinot pilnveidoties, cilvēks patiesi ieies Pārlaicīgā Likuma pilnveidošanās stadijā, ko sauc arī par “Budas ķermeņa pilnveidošanu”. Tad viss ķermenis sastāvēs no Gun, un cilvēka Sjiņsjin kļūs noturīgs. Cilvēks no jauna sāks pilnveidoties, viņam no jauna parādīsies pārdabiskās spējas, kuras jau vairs nesauc par pārdabiskajām spējām, bet par “Budas Likuma brīnumspējām”. Tās darbosies visās dimensijās, un tām būs neierobežota varenība. Kad tu nākotnē turpināsi nepārtraukti pilnveidoties uz vēl augstākiem līmeņiem, tu pats zināsi, kā vajag pilnveidoties un kādas ir pilnveidošanās formas.
Pieķeršanās prieka jūtām
Apstāšos pie jautājuma par pieķeršanos prieka jūtām. Daudzi cilvēki jau ilgu laiku nodarbojas ar cjigun, un ir arī tādi, kuri nekad nav nodarbojušies ar praksi, taču visu dzīvi tiecas pēc patiesības, mēģinādami izprast patieso dzīves jēgu, un vienmēr ir domājuši par to. Kad tāds cilvēks sāka mācīties mūsu Faluņ Dafa, viņš uzreiz saprata ļoti daudzus jautājumus, uz kuriem līdz šim nebija varējis rast atbildes. Iespējams, ka pēc tam viņa domāšanā notika kvalitatīvs lēciens, un tas viņu dziļi saviļņoja. Tas ir neapšaubāmi. Es zinu, ka īsts praktizētājs izprot tā vērtību, zina, ka tas ir jāvērtē augstu. Taču bieži gadās, ka cilvēkam, atrodoties priecīga uzbudinājuma stāvoklī, rodas pārlieka pieķeršanās prieka sajūtai, un tādēļ viņš neizturas normāli saskarsmē ar cilvēkiem parasto ļaužu sabiedrībā. Viņš dīvaini uzvedas parasto ļaužu sabiedrības sociālajā vidē. Es saku, ka tā nedrīkst.
Mūsu skolā pilnveidošanās galvenokārt norit parasto ļaužu sabiedrībā, tu nevari sevi norobežot no laicīgās pasaules. Pilnveidoties ir nepieciešams pilnīgi apzināti. Tev jāsaglabā normālas attiecības ar citiem cilvēkiem. Katrā ziņā tavam Sjiņsjin ir jābūt ļoti augstam, dvēseles stāvoklim – ļoti taisnam; paaugstinot savu Sjiņsjin un savu līmeni, nedarot neko sliktu, tikai labu – lūk, tā mēs izturamies sabiedrībā. Daži cilvēki uzvedas tā, it kā viņiem nebūtu kārtībā psihe, šķiet, ka viņi ir pilnībā izzinājuši pasaulīgo kņadu, un citi cilvēki nespēj izprast viņu teikto. Ļaudis saka: “Kādēļ cilvēki, kas mācās Faluņ Dafa, ir kļuvuši tādi? Viņiem kaut kas nav kārtībā ar psihi.” Patiesībā tas tā nav, vienkārši daži ir pārāk satraukti un tādēļ rīkojas nesaprātīgi, pretēji veselajam saprātam. Padomājiet: ja tu tā rīkojies, tad tas nav pareizi. Tu esi kritis citā galējībā, bet tā jau atkal ir pieķeršanās. Tev no tā visa ir jāatbrīvojas. Parasto ļaužu vidē tev vajag kā visiem dzīvot normālu dzīvi un pilnveidoties. Parastie ļaudis domā, ka tu esi apmāts, un neviens vairs negrib tev līdzināties, cenšas no tevis norobežoties. Tad neviens nedos tev iespēju paaugstināt tavu Sjiņsjin, neviens tevi neuzskata par normālu. Es saku, ka tā nedrīkst! Noteikti pievērsiet tam uzmanību. Visādā ziņā ir jāsavaldās.
Mūsu prakses metode atšķiras no parastām prakses metodēm, kuras praktizētājus noved miglainā, aptumšotā vai neprātīgā stāvoklī. Mūsu prakses metodē tev sevi ir jāpilnveido pilnīgi apzināti un saprātīgi. Daži man pastāvīgi saka: “Skolotāj, tiklīdz es aizveru acis, tā sāku šūpoties.” Bet es saku, ka tā nevajadzētu būt. Tu jau esi pieradinājis sevi atteikties no savas Galvenās apziņas; tiklīdz tu aizver acis, tava Galvenā apziņa tūlīt atslābst, izgaist. Tu jau tā esi pieradis. Kādēļ tu šeit sēdi un nešūpojies? Turi acis atvērtas, pēc tam mazliet piever acis. Vai šūpojies? Nepavisam ne. Tu uzskati, ka ar cjigun ir jānodarbojas tieši šādi, tev jau ir izveidojies tāds priekšstats. Pēc acu aizvēršanas tevis vairs nav, kur tu esi izgaisis, arī nezini. Mēs sakām, ka tavai Galvenajai apziņai obligāti jāpaliek saprātīgai, jo šī prakses metode pilnveido tevi pašu, un tev ir jāpaaugstinās, skaidri apzinoties notiekošo. Mums ir arī statiskie vingrojumi. Kā tad nodarboties ar šo praksi? Mūsu prasība ir tāda – lai cik arī dziļi tu iegrimtu miera stāvoklī, tev ir jāapzinās, ka tu šeit praktizē. Pilnīgi nepieļaujami, ka tu ieietu stāvoklī, kad neko vairs nezini. Kāds konkrēti stāvoklis var parādīties? Iespējams, ka, sēžot meditācijā, tu sajutīsi, ka sēdi it kā olas čaumalā. Tu jūties lieliski, jūti svētlaimi. Tu zini, ka praktizē, bet jūti, ka ķermenis nespēj kustēties. Tas viss noteikti parādīsies mūsu praksē. Var parādīties arī cits stāvoklis: tu sēdi, sēdi un atklāj, ka tev izgaisušas kājas, nekādi nevari atcerēties, kur tās palikušas, izgaisis ir arī ķermenis un rokas, palikusi ir tikai galva. Nodarbojoties tālāk, tu sajutīsi, ka arī galva ir izgaisusi. Palikusi tikai apziņa par to, ka tu šeit praktizē. Mums ir jāsasniedz vien tāds stāvoklis, un ar to pietiek. Kādēļ tā? Tādēļ, ka, tādā veidā praktizējot, cilvēka ķermenis vislielākajā mērā evolucionē, kas arī ir pats labākais stāvoklis. Tādēļ mēs prasām, lai tu, sēžot meditācijā, ieietu tieši tādā stāvoklī. Tomēr tev nevajadzētu iemigt vai nonākt aizmiglotā stāvoklī, citādi visu labo, iespējams, iegūs kāds cits.
Visiem mūsu praktizētājiem ir jāpievērš īpaša uzmanība tam, lai neuzvestos dīvaini parasto ļaužu vidū. Ja tava uzvedība stipri atšķirsies no vispārpieņemtā, tad ļaudis būs neizpratnē: “Kādēļ visi, kas mācās Faluņ Dafa, tā izturas?” Tas nebūtu nekas cits, kā Faluņ Dafa reputācijas bojāšana. Jums noteikti tam jāpievērš uzmanība. Pilnveidojoties ir jāpievērš uzmanība arī tam, lai neparādītos pārlieka pieķeršanās prieka jūtām, kuru ļoti viegli izmanto dēmons.
Runas pilnveidošana
Agrākajos laikos reliģijās arī pievērsa uzmanību runas pilnveidošanai. Bet tolaik šis jautājums par runas pilnveidošanu skāra galvenokārt profesionālus praktizētājus – budistu mūkus un daoiešus. Tika prasīts, lai viņi klusētu. Tā kā viņi bija profesionāli praktizētāji, viņu mērķis bija maksimāli novērst cilvēka pieķeršanās. Pēc viņu domām, tiklīdz cilvēks sāk domāt, tā uzreiz rodas karma. Reliģijās karma iedalās divos veidos: labā un ļaunā. Runājot par Budas sistēmas “tukšumu” un Dao sistēmas “nebūtību”, nedrīkst krāt ne labo, ne ļauno karmu, tādēļ viņi apgalvo, ka neko nedara. Viņi neredz lietu un parādību iepriekšnolemto saistību, nespēj saprast, kas patiešām ir labs un kas ir slikts, un kādas ir iepriekšnolemtās saiknes. Parastie praktizētāji, kas nav sasnieguši tik augstu līmeni, neredz šīs lietas, tādēļ viņi baidās, ka lieta, kas izskatās laba, var izrādīties slikta, tiklīdz ķersies tai klāt. Tādēļ iespēju robežās viņi cenšas praktizēt bezdarbību. Lai spētu izvairīties no jaunas karmas, viņi neko nedara. Kad cilvēks iegūst karmu, viņam nāksies to izpirkt, nāksies izciest. Piemēram, mūsu praktizētājiem jau bija noteikts, kad un kādā stadijā tiem atvērt Gun, taču pusceļā tu pieliki klāt kādas lietas un tādējādi radīji grūtības savam pilnveidošanās procesam kopumā. Tādēļ arī viņi praktizē bezdarbību.
Ar runas pilnveidošanu Budas sistēmā tiek domāts tas, ka cilvēka runu vada viņa prāts. Bet šis prāts jau ir aktīvs. Ja cilvēka prāts pats vēlas kaut ko izdomāt, kaut ko izteikt, ar kaut ko nodarboties, vēlas pārvaldīt maņu orgānus un ekstremitātes, tad tas viss var kļūt par pieķeršanos, kas piemīt parastajiem cilvēkiem. Lūk, piemēram, starp cilvēkiem pastāv pretrunas, ka tu esi labs, bet viņš ir slikts, ka tu pilnveidojies labi, bet viņš – slikti. Tas viss pats par sevi ir pretruna. Ņemsim, piemēram, pašu parastāko: teiksim, es gribu darīt to vai to, es uzskatu, ka tas jādara tā un tā. Līdzīgas runas var kādu nejauši aizvainot, nejauši radīt karmu, jo ļaužu savstarpējās attiecības ir ļoti sarežģītas. Tādēļ tiek ieteikts nekādā gadījumā neatvērt muti un nesākt runāt. Pagātnē reliģijā vienmēr pievērsa ļoti nopietnu uzmanību savas runas pilnveidošanai. Tā ir pieņemts reliģijā.
Vairums mūsu Faluņ Dafa praktizētāju pilnveidojas parasto ļaužu vidū (izņemot sekotājus, kas profesionāli pilnveidojas). Tādējādi viņi nevar izvairīties no normālas parasta cilvēka dzīves parastu cilvēku sabiedrībā un sociālajiem kontaktiem. Katram ir savs darbs, turklāt katram to vajag darīt kā pienākas; daudziem cilvēkiem viņu darbs ir saistīts tieši ar runāšanu. Vai tur ir pretruna? Nē. Kāpēc tur nav pretrunas? Runas pilnveidošana, kuru mēs skaidrojam, pašā pamatā atšķiras no runas pilnveidošanas, par kuru klāsta citi. Dažādās pilnveidošanās skolās pastāv dažādas prasības. Kad mēs sarunājamies ar citiem, mūsu runai ir jāatbilst praktizētāju Sjiņsjin normām, nevajag sēt nesaskaņas, nevajag teikt sliktus vārdus. Ja esi praktizētājs, tev sevi jāvērtē atbilstoši Likuma kritērijiem un jādomā, vai tev tas ir jāsaka. Ja tavi vārdi atbilst praktizētāju Sjiņsjin normām, skatoties no Likuma viedokļa, tad problēmu nebūs. Turklāt mums taču arī ir jāstāsta par Likumu, jāizplata Likums, tādēļ mēs nevaram nerunāt. Kad pieminam runas pilnveidošanu, mēs ar to domājam, ka nevajag pļāpāt par slavu un pašlabumu, kas piederas parastiem ļaudīm, un par to, kam nav sakara ar praktizētāja konkrēto darbu sabiedrībā. Vienas skolas sekotājiem nav arī jānododas tukšām sarunām un nav jārunā, lai izrādītos, nav jāizplata melīgas baumas un neapstiprinātas ziņas un nav jāizrāda liela aizrautība sarunā par kaut kādām sabiedrības lietām. Domāju, tās visas ir pieķeršanās, kas raksturīgas parastiem ļaudīm. Es uzskatu, ka šajā ziņā mums ir jāpievērš uzmanība tam, ko mēs sakām – tā arī būs runas pilnveidošana, kuru mēs pieminējām. Pagātnē mūki šīm lietām piešķīra lielu nozīmi, uzskatot, ka, tiklīdz cilvēks sāk domāt, tūlīt veidojas karma. Tāpēc viņi runāja par “ķermeņa, runas, domu” pilnveidošanu. Viņu “ķermeņa pilnveidošana” nozīmē, ka cilvēks nedrīkst darīt sliktu. “Runas pilnveidošana” nozīmē, ka cilvēkam ir jāklusē. “Domu pilnveidošana” nozīmē, ka cilvēkam pat domāt nevajag. Agrāk tempļos profesionāliem praktizētājiem šajā ziņā tika izvirzītas ļoti stingras prasības, bet mums jāizvirza sev prasības saskaņā ar praktizētāju Sjiņsjin normām un jāseko tam, ko vajadzētu sacīt un ko ne.
