Jautājums par dzīvu būtņu nogalināšanu
Dzīvu būtņu nogalināšana ir visai jutīgs jautājums. Praktizētājiem mēs izvirzām diezgan stingras prasības – praktizētāji nedrīkst nogalināt dzīvas būtnes. Neviens Budas sistēmas, Dao sistēmas, Cjimeņ vai citu skolu sekotājs nedrīkst nogalināt dzīvas būtnes, ja vien šajās skolās pilnveidojas pēc ortodoksāla Likuma. Prasība ir visai kategoriska – neviens nedrīkst nogalināt dzīvas būtnes, un par to nevar būt nekādu šaubu. Tā kā dzīvu būtņu nogalināšana var radīt ļoti nopietnas sekas, man nāksies sīkāk izskaidrot šo jautājumu. Sākotnējā budismā par dzīvu būtņu nogalināšanu galvenokārt uzskatīja cilvēka nogalināšanu, kas bija pats nopietnākais pārkāpums. Vēlāk sāka saudzēt arī citas lielākas dzīvās būtnes, lielākos mājlopus vai citas lielākās dzīvības. Kādēļ pilnveidošanās aprindās vienmēr ir tik nopietni izturējušies pret dzīvu būtņu nogalināšanu? Agrāk budismā runāja, ka nogalinātās dzīvās būtnes, kam nav bijis lemts nomirt, kļūst par vientuļām dvēselēm un klejojošiem spokiem. Lūgšanu rituāls par mirušajiem arī ir domāts, lai atbrīvotu šīs dvēseles no ciešanām. Pretējā gadījumā šīs dzīvības dzīvo bez ēdiena, bez ūdens un atrodas ļoti smagos apstākļos. Tā agrāk runāja budisma reliģijā.
Mēs sakām – ja kāds izdara otram ko sliktu, tad, lai kompensētu zaudējumu, viņš atdos tam ļoti daudz De. Ar to parasti tiek domāti gadījumi, kad notiek svešu mantu piesavināšanās un kas līdzīgs. Bet, ja pēkšņi tiks pārtraukta dzīvnieka vai kādas citas dzīvas radības dzīvība, tas radīs ļoti lielu karmu. Agrāk ar dzīvu būtņu nogalināšanu, kas radīja lielu karmu, galvenokārt saprata cilvēka nogalināšanu. Bet parastu dzīvu radību nogalināšana tāpat rada diezgan lielu karmu. Sevišķi praktizētājiem pilnveidošanās procesa gaitā dažādos līmeņos tiek sarīkotas likstas, kas izriet no viņu personīgās karmas, lai, tās pārvarot, viņi varētu paaugstināties. Kad tu paaugstināsi savu Sjiņsjin, tad varēsi tās pārvarēt. Taču, ja tev uzreiz uzkraus tādu milzu karmu, kā tu to pārvarēsi? Ar šādu Sjiņsjin tu vispār nepārvarēsi to un, iespējams, nemaz vairs nebūsi spējīgs pilnveidoties.
Mēs esam ievērojuši, ka tad, kad cilvēks piedzimst šajā pasaulē, šā Visuma telpas noteiktās sfērās vienlaikus piedzimst viņa daudzie līdzinieki ar vienu un to pašu vārdu, ar līdzīgu uzvedību un ārieni, par kuriem var teikt, ka tie kopā ar viņu veido vienu veselu. Tas rada šādu problēmu: ja pēkšņi iet bojā viena no šīm dzīvajām būtnēm (tāpat ir arī ar liela dzīvnieka dzīvību), bet viņa līdzinieki citās dimensijās vēl nav nogājuši tiem lemto dzīves ceļu, tad viņiem vēl jānodzīvo daudzi gadi. Tādā gadījumā šī bojā gājusī dzīvā būtne paliks bez patvēruma un sāks klejot Visuma telpā. Agrāk mēdza teikt, ka tāda vientuļa dvēsele vai klejojošs spoks dzīvo bez ēdiena un ūdens un ļoti cieš un, iespējams, ka tā tas arī ir. Mēs patiešām redzam, ka tā atrodas ārkārtīgi smagos apstākļos. Viņai nāksies gaidīt un gaidīt, lai sagaidītu brīdi, kad ikviens viņas līdzinieks visās citās dimensijās būs nogājis savu dzīves ceļu, un tikai tad viņi visi kopā varēs sākt meklēt savu tālāko likteni. Jo ilgāk turpinās tāda vientulība, jo vairāk viņa cieš. Un jo vairāk viņa cieš, jo vairāk karmas uzkrauj tam, kas viņu nogalinājis. Padomā, cik milzīga būs tev uzkrautā karma? To visu mēs ieraudzījām ar pārdabisko spēju palīdzību.
Vēl mēs ieraudzījām šādu situāciju. Kad cilvēks piedzimst, noteiktā dimensijā jau pastāv visa viņa dzīves eksistences forma, un tur jau ir ierakstīts, kad un ko viņam pienākas darīt. Kurš ir ieplānojis visu viņa dzīvi? Acīmredzot to ir izdarījusi daudz augstāka dzīvā būtne. Piemēram, parasto ļaužu sabiedrībā cilvēks pēc piedzimšanas dzīvo ģimenē, iet skolā, pieaudzis strādā un nodibina dažādus sakarus sabiedrībā. Visa sabiedrība tieši tā ir iekārtota. Bet pēkšņi šī dzīvā būtne tiek nogalināta pretēji ieplānotajam, un tas visu maina. Turklāt Augstākā dzīvā būtne nepiedos tam, kurš ir pārkāpis viņas plānu. Padomājiet, jūs, praktizētāji, vēlaties pilnveidoties uz augstiem līmeņiem. Vai cilvēkam izdosies pilnveidoties, ja Augstākā dzīvā būtne viņam nepiedos? Mēdz būt tādi gadījumi, kad kāda skolnieka skolotājs stāv līmeni zemāk par Augstāko būtni, kura visu bija ieplānojusi. Tādēļ arī viņa skolotājam neklāsies labi, un tas zaudēs savu līmeni. Padomā, vai tā ir tik vienkārša lieta? Tādēļ, ja kāds ir izdarījis tādu pārkāpumu, viņam būs ļoti grūti pilnveidoties.
Iespējams, ka to skolnieku vidū, kas pilnveidojas saskaņā ar Faluņ Dafa, ir tādi, kas cīnījušies kara laikā. Karš ir stāvoklis, kas rodas Debesu zīmju izmaiņu rezultātā. Šajā gadījumā tu esi tikai šo notikumu daļiņa. Ja Debesu zīmju izmaiņas norisinātos bez ļaužu līdzdalības, tās neradītu parasto ļaužu sabiedrībai šādu stāvokli un tās nevarētu saukt par Debesu zīmju izmaiņām. Tie notikumi mainās, sekojot lielāku parādību izmaiņām, un tu nevari pilnībā būt atbildīgs par tām. Tas, par ko mēs šeit runājam, ir karma, kas radusies, tiecoties pēc personīgajām interesēm vai apmierinot tās, vai no neizbēgamas netikumīgu rīcību veikšanas, kad kaut kas tev kaut kā ir traucējis. Notiekot nozīmīgām pārmaiņām veselā lielā dimensijā vai kādā nozīmīgā situācijā cilvēku sabiedrībā, tu nevari būt atbildīgs par tām.
Dzīvo būtņu nogalināšana rada milzīgu karmu. Daži domā: “Es mājās gatavoju ēdienu, bet, ja man neatļauj nokaut dzīvas būtnes, ar ko tad man barot ģimeni?” Uz šādiem konkrētiem jautājumiem es neatbildēšu. Es šeit izklāstu Likumu praktizētājiem, nevis tērzēju ar parastiem cilvēkiem par to, kā vajag dzīvot. Kā rīkoties katrā konkrētā situācijā – es tev ieteiktu risināt šo jautājumu, vadoties pēc Dafa. Padomā pats, kā labāk rīkoties, un tā arī rīkojies. Parastie ļaudis dara, ko vēlas – tās ir parasto ļaužu lietas. Tas nav iespējams, ka ikviens spētu patiesi pilnveidoties. Prasībām, kas tiek izvirzītas praktizētājiem, ir jābūt augstām, tādēļ manas prasības šeit ir domātas praktizētājiem.
Ne tikai cilvēkam, bet arī dzīvniekiem un augiem ir dzīvība. Citās dimensijās jebkura matērija izpaužas kā dzīvības forma. Kad tava Debesu acs atvērsies Likuma redzes līmenī, tu ievērosi, ka akmeņi, sienas un jebkuri priekšmeti runā un sveicina tevi. Iespējams, daži domā, ko mums darīt ar graudiem un dārzeņiem, kuriem arī ir dzīvība, kā jāizturas pret mušām un odiem? Odi vasarā sāpīgi dzeļ, bet mušas piesārņo ēdienu, taču iznīcināt šīs radības nav ļauts. Es jums paskaidrošu. Mēs nedrīkstam patvaļīgi un bez iemesla nonāvēt dzīvas būtnes. Taču mums nevajag būt formālistiem, centīgiem niekos un uzmanīgiem sīkumos. Ejot tu lēkā, baidoties samīt skudras. Manuprāt, tā dzīvot ir nogurdinoši. Vai tā arī nav pieķeršanās? Ja ejot tu lēkāji, varbūt arī nesamini nevienu skudru, taču sabradāji daudzus mikroorganismus. Proti, mikroskopiskā līmenī eksistē vēl neskaitāms daudzums sīku dzīvo būtņu, piemēram, sēnītes un baktērijas, un, iespējams, tu daudzas no tām esi sabradājis, bet nedrīkst taču tādēļ atteikties dzīvot. Mums nevajag būt tādiem, citādi nebūs iespējams pilnveidoties. Pilnveidojoties mums jābūt augstsirdīgiem, jāvērš sava uzmanība uz svarīgāko un būtiskāko.
Mēs dzīvojam, un mums ir tiesības dzīvot, tādēļ apkārtējās vides apstākļiem ir jāatbilst cilvēka dzīves vajadzībām. No vienas puses, mēs nedrīkstam tīši kaitēt dzīvajām būtnēm, no otras puses – mums nevajag pārāk bažīties par sīkumiem. Piemēram, dārzeņos un izaudzētajos graudos arī ir dzīvība, bet mēs nevaram tikai tāpēc pārstāt ēst un dzert. Kā gan citādi mēs varētu pilnveidoties? Skaties uz lietām plašāk. Piemēram, kad tu gāji, skudras un citi kukaiņi nokļuva tev zem kājām un tika samīti, tātad viņiem varbūt bija lemts nomirt – tu taču tīšuprāt viņiem nekaitēji. Dzīvo būtņu pasaulē vai starp citiem organismiem arī pastāv ekoloģiskā līdzsvara problēma. Neapturama savairošanās izraisīs to pārpilnību, tādēļ mums vajag pilnveidoties augstsirdīgi. Kad dzīvoklī parādīsies mušas un odi, mēs tos izdzīsim un ieliksim logos aizsargsietus, lai tie nevarētu iekļūt. Ja neizdosies izdzīt, tad nebūs nekas briesmīgs, ja tos nositīsim. Cilvēku dzīves telpā viņi kož un kaitē, tādēļ izdzīt tos ir dabiski. Ja neizdodas tos izdzīt, mēs nevaram tā vienkārši noskatīties, kā tie kādam kož. Tu esi praktizētājs un nebaidies tāpēc, ka tev ir imunitāte. Bet pārējie tavas ģimenes locekļi ir parasti cilvēki, viņi nepilnveidojas, un viņiem draud inficēšanās. Nevar jau stāvēt malā, skatoties, kā šie kaitīgie kukaiņi sēž uz bērnu sejām.
Minēšu piemēru. Agrākos laikos ar Šakjamuni atgadījās tāds notikums. Reiz Šakjamuni vēlējās nomazgāties un sūtīja savu sekotāju iztīrīt vannu mežā. Viņa sekotājs piegāja pie vannas un ieraudzīja, ka vanna ir pilna ar kukaiņiem, un, ja viņš iztīrītu vannu, tad neizbēgami tos nonāvētu. Viņš atgriezās un teica Šakjamuni, ka vanna ir pilna ar kukaiņiem. Nepaskatījies uz viņu, Šakjamuni atbildēja: “Ej, iztīri vannu.” Sekotājs atkal piegāja pie vannas un nezināja, ko iesākt. Tikko viņš sāktu kaut ko darīt, kukaiņi ietu bojā. Viņš atkal atgriezās pie Šakjamuni: “Godātais Skolotāj, vannā ir neskaitāms daudzums kukaiņu. Ja es tīrīšu vannu, viņi ies bojā.” Šakjamuni paskatījās uz viņu un teica: “Es tev lūdzu iztīrīt vannu.” Sekotājs pēkšņi saprata un iztīrīja vannu. Šis stāsts ir par to, ka nevar nemazgāties, ja vannā ir kukaiņi, un meklēt citu dzīvesvietu, ja dzīvoklī ir odi. Tāpat nevar “aizsiet sev kaklu” un neko neēst un nedzert tikai tādēļ, ka graudos un dārzeņos ir dzīvība. Nedrīkst tā rīkoties, mums jāuzlūko šīs lietas saprātīgi un pilnveidojoties jābūt augstsirdīgiem. Mēs tīšuprāt nekaitējam dzīvām būtnēm, un ar to pietiek. Cilvēkam, lai eksistētu, ir jābūt savai dzīves telpai un apstākļiem, kurus arī vajag aizsargāt un saglabāt. Cilvēkam ir jāuztur sava dzīvība un normāli dzīves apstākļi.
Agrāk daži viltus cjigun meistari apgalvoja, ka katra mēneša pirmajā un piecpadsmitajā datumā drīkst nonāvēt dzīvas būtnes. Daži runāja, ka drīkst nokaut divkājainus dzīvniekus, it kā tie nebūtu dzīvas būtnes. Ja tāda rīcība pirmajā un piecpadsmitajā mēneša datumā nav dzīvu būtņu nogalināšana, tad kā gan to nosaukt – vai par zemes rakšanu? Viltus cjigun meistarus pilnībā var atpazīt pēc viņu vārdiem un darbiem, pēc tā, ko viņi runā un ko vēlas panākt. Meistari, kas tā runā, parasti ir nešķīstā gara apsēsti. Ievērojiet, ka lapsas gara apsēstie meistari ēd vistas ar tik varenu apetīti, ka pat kauliņus neizspļauj.
Dzīvo būtņu nogalināšana ne tikai rada lielu karmu, bet skar arī jautājumu par žēlsirdību. Vai tad mūsu praktizētājiem nevajadzētu būt žēlsirdīgiem? Kad parādīsies mūsu žēlsirdība, mēs ieraudzīsim, ka visas dzīvās būtnes bez izņēmuma dzīvo ciešanās, katram nākas ciest. Neapšaubāmi radīsies šāda situācija.
Jautājums par gaļas lietošanu uzturā
Gaļas lietošana uzturā arī ir ļoti jutīgs jautājums, taču gaļas lietošana nenozīmē dzīvo būtņu nogalināšanu. Tik daudz laika jau ir pagājis, kopš jūs mācāties Likumu, bet mēs taču nepieprasām, lai jūs atsakāties no gaļas. Daudzi cjigun meistari brīdina, ka gaļas lietošana tiek aizliegta, tiklīdz tu atnāc uz viņu kursiem. Tev var rasties doma, ka tu vēl neesi gatavs tam, lai uzreiz atteiktos no gaļas. Tieši šodien mājās tiek gatavota sautēta vista, cepta zivs. Kaut arī smaržo garšīgi, bet ēst nedrīkst. Tāpat ir arī ar pilnveidošanos reliģiskajās aprindās, kur praktizētājiem tiek liegts ēst gaļu. Parasti Budas sistēmas prakses metodēs un arī dažās Dao sistēmas praksēs runā, ka gaļu ēst nedrīkst. Mēs neliekam jums tā darīt, tomēr piešķiram tam attiecīgu nozīmi. Kāda ir mūsu nostāja šajā jautājumā? Mūsu prakses metodē “Likums norūda cilvēku”. Metode “Likums norūda cilvēku” nozīmē, ka Likums un Gun rada dažādus stāvokļus. Prakses laikā dažādos līmeņos izpaužas dažādi stāvokļi. Kādu dienu, vai pat šodien, pēc manas lekcijas kāds var nonākt tādā stāvoklī – viņš vairs nevarēs ieēst gaļu, jo jutīs sliktu smaku, un, to ēdot, viņam kļūs slikti. Tas notiek bez kādas ārējas kontroles vai tavas paškontroles, bet gan Gun un iekšējās gribas darbības rezultātā, kas rodas kādā noteiktā pilnveidošanās līmenī. Pat ja tu patiešām norīsi to, tad noteikti izvemsi.
Mūsu skolnieki, kas uzsākuši praktizēt agrāk, zina, ka tāds stāvoklis parādās, pilnveidojoties Faluņ Dafa. Dažādos līmeņos parādās dažādi stāvokļi. Dažiem mūsu skolniekiem ir spēcīga kāre pēc gaļas, spēcīga pieķeršanās un sevišķa apetīte uz to. Tajā laikā, kad citi jūt no gaļas nelabu smaku, viņi to nejūt un vēl arvien var to ēst. Ko darīt, lai novērstu tādu pieķeršanos? Viņam varētu sākt sāpēt vēders, kad viņš ieēd gaļu, bet, kad pārstās to ēst, sāpes rimsies. Kad parādīsies tāds stāvoklis, tas liecinās, ka pienācis laiks no gaļas atteikties. Vai tiešām no šā brīža mūsu skolnieki vairs nemaz neēd gaļu? Nē, tā nav. Kāda ir mūsu pieeja? Ir nepieciešams, lai tāds stāvoklis patiešām rastos no iekšējās vēlēšanās. Kāds tam ir mērķis? Piespiedu aizliegums ēst gaļu, kad pilnveidojas tempļos, un tas stāvoklis mūsu skolā, kad kāds nevar ieēst gaļu, – viss ir virzīts uz to, lai novērstu cilvēka pieķeršanos un kāri pēc gaļas.
Daži patiešām negrib ēst, ja viņu šķīvī nav gaļas. Tieši tās arī ir parasto cilvēku alkas pēc gaļas. Kādu rītu, ejot garām Uzvaras parka vārtiem Čančuņā, es redzēju trīs vīrus, kas trokšņodami iznāca pa vārtiem. Viens no viņiem sacīja: “Kas tas par cjigun, kurā nedrīkst ēst gaļu! Saīsini manu dzīvi par desmit gadiem, arī tad es ēdīšu gaļu!” Kādas milzīgas alkas pēc gaļas! Padomājiet, vai nevajag atbrīvoties no tādām alkām? Neapšaubāmi, vajag. Pilnveidošanās – tas ir dažādu tieksmju un pieķeršanos novēršanas process. Ja neatmetīsi šo tieksmi pēc gaļas, vai tad nav tā, ka tev joprojām ir palikusi šī pieķeršanās? Vai tādā gadījumā ir iespējams pilnveidoties līdz Pilnībai? Tādēļ, ja ir šāda pieķeršanās, to vajag izskaust. Taču tas nenozīmē, ka no šā brīža nekad nedrīkstēsi ēst gaļu. Pats gaļas lietošanas aizliegums nav galvenais. Galvenais ir šīs pieķeršanās izskaušana. Ja laikā, kad nevarēsi to ieēst, tu spēsi atmest šo pieķeršanos, tad vēlāk, iespējams, nejutīsi riebumu pret gaļu, nejutīsi vairs tās nepatīkamo smaku un garšu. Tad ēd to, un viss būs kārtībā.
Kad tu atkal varēsi ēst gaļu, tev jau būs novērsta šī tieksme un kāre pēc tās. Bet ar tevi notiks lielas pārmaiņas – pret gaļu tev būs vienaldzīga attieksme. Kad mājās gatavos gaļas ēdienu, tu ēdīsi kopā ar ģimeni. Ja negatavos gaļu, tu pat neatcerēsies par to. Radīsies stāvoklis, kad gaļa tev liksies bezgaršīga. Taču pilnveidoties starp parastiem cilvēkiem ir ļoti sarežģīti. Kad mājās visu laiku gatavo gaļu, ar laiku tā tev atkal var likties garšīga. Var notikt recidīvs, un visā pilnveidošanās procesā tāds recidīvs var atkārtoties daudzreiz. Pēkšņi tu atkal nevarēsi ēst gaļu; ja nevarēsi, tad neēd; tik tiešām nevarēsi ēst, citādi būs jāvemj; kad varēsi ēst gaļu, tad ēd. Ļauj visam iet savu gaitu. Ēst gaļu vai atteikties no tās – tas nav mērķis. Galvenais ir atbrīvoties no šīs pieķeršanās.
Pilnveidošanās mūsu Faluņ Dafa skolā norit salīdzinoši ātri. Ja tu paaugstināsi savu Sjiņsjin, tad diezgan ātri varēsi sasniegt arvien jaunu līmeni. Daži jau tāpat nav pārāk pieķērušies gaļai. Viņiem ir vienalga, vai gaļa ir vai nav. Tādi cilvēki ātri tiks galā ar šo pieķeršanos, vienas vai divu nedēļu laikā. Citiem šis process ilgs mēnesi, divus vai trīs mēnešus, varbūt pusgadu, pats ilgākais – gadu. Tad viņi atkal varēs ēst gaļu, izņemot atsevišķas situācijas. Tas tādēļ, ka gaļa jau ir kļuvusi par vienu no galvenajām cilvēka uztura sastāvdaļām. Taču tie, kas profesionāli pilnveidojas tempļos, gaļu ēst nedrīkst.
Es jums izstāstīšu, kā budisma reliģijā izturas pret gaļas ēšanu. Budisma reliģijas pirmsākumos nebija aizliegts ēst gaļu. Tajā laikā, kad Šakjamuni veda sekotājus praktiski pilnveidoties mežā, vispār nebija priekšraksta par atteikšanos no gaļas ēdiena. Kādēļ nebija tāda priekšraksta? Tādēļ, ka tad, kad Šakjamuni pirms divi tūkstoši piecsimt gadiem izklāstīja Likumu, cilvēku sabiedrība bija ļoti zemā attīstības līmenī. Dažās vietās nodarbojās ar zemkopību, bet daudzos citos rajonos tās vēl nebija, aramzemes bija maz, visapkārt pletās meži. Trūka graudaugu, to bija ļoti maz. Cilvēki, kas vēl nesen bija dzīvojuši pirmatnējā kopienā, pārtika galvenokārt no medījuma, un daudzās vietās gaļa bija galvenais pārtikas produkts. Lai dotu iespēju saviem skolniekiem atmest iespējami daudz cilvēcisko pieķeršanos, Šakjamuni neļāva tiem saistīties ar naudas lietām, mantām un tamlīdzīgi. Viņš veda sekotājus lūgt ēdienu un žēlsirdības dāvanas. Ko ļaudis deva, to viņi arī ēda, tādēļ ka viņiem – kā jau mūkiem, kas pilnveidojas, – nebija ļauts izvēlēties ēdienu, bet izlūgtajā ēdienā varēja būt arī gaļa.
Sākotnējā budismā pastāvēja noteiktu pārtikas produktu aizliegums, taču tikai tagad par tādu tiek uzskatīta arī gaļa. Būtībā pašā sākumā par aizliegtajiem produktiem uzskatīja nevis gaļu, bet sīpolus, ingveru, ķiplokus un tamlīdzīgus produktus. Tad kādēļ tos uzskatīja par aizliegtajiem produktiem? Mūsdienās daudzi mūki vairs nevar to izskaidrot, jo viņi nenodarbojas ar praktisko pilnveidošanos un daudz ko nezina. Tas, ko savā laikā izklāstīja Šakjamuni, bija “priekšraksts, meditācija, gudrība”. Priekšraksts nozīmē atteikšanos no visām parasto ļaužu vēlmēm. Meditācija nozīmē, ka, praktizētājiem pilnveidojoties, meditācijas laikā ir jāieslīgst pilnīgā miera stāvoklī. Visu, kas traucēja ieslīgt pilnīgā mierā, kas varēja negatīvi ietekmēt pilnveidošanos, uzskatīja par nopietnu traucējumu. Tas, kurš bija ēdis sīpolus, ingveru vai ķiplokus, izplatīja spēcīgu, nepatīkamu smaku. Tajā laikā mūki meditēja mežā vai alās, sēžot aplī pa septiņiem astoņiem cilvēkiem. Tas, kurš bija ēdis šos produktus, izplatīja asu, nepatīkamu smaku, kas neļāva apkārtējiem ieslīgt mierā un radīja nopietnus traucējumus praktizēšanai. Šos produktus uzskatīja par aizliegtiem pārtikas produktiem, un atturēšanās no tiem kļuva par vienu no priekšrakstiem. Šī nelāgā smaka ir pretīga daudzām dzīvām būtnēm, kuras pilnveidošanās laikā radušās cilvēka ķermenī. Turklāt sīpoli, ingvers un ķiploki var pastiprināt cilvēkā iekāri. Ēdot tos pārāk daudz, var izveidoties pieķeršanās. Tādēļ tos uzskatīja par aizliegtiem pārtikas produktiem.
Agrāk daudzi mūki, kas bija sasnieguši ļoti augstus līmeņus un atradās Apskaidrības vai daļējas Apskaidrības stāvoklī, zināja, ka tiem priekšrakstiem, pēc kuriem vadās pilnveidošanās procesā, nav būtiskas nozīmes. Kad tu atbrīvosies no tās pieķeršanās, tad tai matērijai pašai par sevi vairs nebūs nekādas nozīmes, jo īsto traucējumu cilvēkam rada pieķeršanās. Tādēļ daudzu gadsimtu laikā augstākos līmeņus sasniegušie mūki redzēja, ka gaļas ēšana cilvēkiem nav būtiskākais jautājums. Jautājuma būtība slēpjas tajā, vai tu vari atteikties no šīs pieķeršanās, jo bez pieķeršanās var ēst jebkuru ēdienu, kaut tikai vēders būtu pilns. Pilnveidošanās tempļos vienmēr norit tādā veidā, un pie tā daudzi jau ir pieraduši. Bet tas vairs nav tikai priekšrakstu jautājums, tas jau ir iekļauts klosteru noteikumos – tur ir kategoriski aizliegts ēst gaļu. Mūki jau ir pieraduši šādi pilnveidoties. Parunāsim par mūku, vārdā Dzjiguns, kurš literatūrā aprakstīts kā mūks, kas nav ievērojis priekšrakstu par atturēšanos no gaļas, ar ko tas arī kļuvis pazīstams. Patiesībā, kad Dzjigunu izdzina no Linjiņ tempļa, jautājums par ēdienu kļuva ļoti nozīmīgs, no tā bija atkarīga viņa izdzīvošana. Lai piepildītu vēderu, viņš ēda visu, kas pagadījās, lai tikai nepaliktu izsalcis. Viņam nebija pieķeršanās jelkādam ēdienam, viņam bija vienalga, ko ēst. Sasniedzis zināmu līmeni sevis pilnveidošanā, viņš jau saprata šo principu, un patiesībā Dzjiguns tika ēdis gaļu vien pāris reižu, varbūt reizi vai divas. Rakstniekus ieinteresēja tēma par to, ka mūks ēd gaļu. Jo pārsteidzošāka tēma, jo vairāk tā piesaista lasītājus. Literāro darbu avots ir dzīve, visi neikdienišķie dzīves gadījumi kļūst par iedvesmas avotu rakstniekiem. Patiesībā, kad šī pieķeršanās ir likvidēta, kļūst vienalga, ko ēst, lai tikai nepaliktu izsalcis.
Dienvidaustrumu Āzijā vai arī Ķīnas dienvidu rajonos, Guandunas un Guansji provincēs, daži laicīgie budisti nemēdz teikt, ka viņi pilnveidojas par Budu, it kā izteiciens “pilnveidošanās par Budu” būtu pārāk novecojis. Viņi stāsta, ka ēd budistu pārtiku vai arī ir veģetārieši, ar to liekot domāt, ka veģetārieši ir budisti. Tātad viņi cenšas pilnveidoties par Budu ar veģetārismu. Lūk, par kādu vienkāršu lietu viņi uzskata pilnveidošanos par Budu. Vai tad ar vienu pašu veģetārismu iespējams pilnveidoties par Budu? Visiem zināms, ka tieksme pēc gaļas ir tikai viena no cilvēka tieksmēm un vēlmēm. Likvidēt to nozīmē likvidēt tikai vienu pieķeršanos. Bet tev ir jāatbrīvojas arī no skaudības, tieksmes cīnīties, pieķeršanās prieka jūtām, tieksmes izrādīties un tā tālāk. Cilvēkiem ir tik daudz pieķeršanos. Tev jāatbrīvojas no ikvienas pieķeršanās un visa veida vēlmēm, tikai tad tu spēsi pilnveidojoties sasniegt Pilnību. Vai, atbrīvojoties no vienas vienīgas pieķeršanās gaļai, tu vari pilnveidoties par Budu? Tā spriest nav pareizi.
Ir nepieciešams izskaust pieķeršanos ne tikai gaļai, bet arī jebkuram citam ēdienam. Tāpat ir arī ar citiem pārtikas produktiem. Daži saka: “Man garšo šis.” Tā arī ir pieķeršanās. Zināmu līmeni sasniegušiem praktizētājiem vairs nav šādu pieķeršanos. Protams, mēs mācām Likumu pietiekami augstā līmenī, iekļaujot tajā dažādu līmeņu saturu, un jūs nespējat sasniegt to visu uzreiz. Tu saki, ka tev garšo tieši šis ēdiens. Bet pienāks laiks, kad tev būs jāatmet šī pieķeršanās, tu nespēsi ieēst, bet, ja ēdīsi, tad sajutīsi pavisam citu garšu. Manā darbavietā bija ēdnīca, kas vienmēr strādāja ar zaudējumiem un beigu beigās tika slēgta. Darbinieki sāka ņemt līdzi paši savu ēdienu. No rīta, pirms došanās uz darbu, steigā nācās nopūlēties ar tā pagatavošanu. Dažreiz nopirku divas bulciņas un gabaliņu sojas biezpiena, aplietu ar mērci. Tādas vienkāršas pusdienas, protams, nevar uzskatīt par greznību. Bet arī tās nevar ēst visu laiku. Tā arī ir pieķeršanās, no kuras jāatbrīvojas. Tiklīdz es paskatījos uz sojas biezpienu, mans kuņģis pielija ar skābi, un es nespēju to ieēst. Tas bija domāts tālab, lai man neizveidotos pieķeršanās. Protams, šāda situācija rodas tikai tad, kad pilnveidojoties tiek sasniegts noteikts līmenis. Pašā sākumā tā nevar notikt.
Budas sistēmā aizliedz lietot alkoholu. Vai esi kādreiz redzējis Budu ar vīna trauku rokā? Nekad. Es teicu, ka, iespējams, tu nevari ieēst gaļu, bet vēlāk, kad, pilnveidojoties starp laicīgajiem cilvēkiem, būsi atbrīvojies no tieksmes pēc gaļas, varēsi to atkal ēst, problēmu nebūs. Taču, ja esi atmetis dzeršanu, nekad vairs nedzer. Vai tad praktizētāju ķermeņos nav Gun? Pastāv daudzveidīgas Gun formas, ir arī dažas pārdabiskās spējas, kuras var parādīties tava ķermeņa virspusē, un tās visas ir tīras. Kad iedzersi, tās visas uzreiz pametīs tavu ķermeni. Tajā brīdī tavā ķermenī vairs nepaliks nekā, tādēļ ka tās necieš alkohola smaku. Tāds ieradums ir ļoti pretīgs, alkohols saduļķos tavu īsteno dabu. Bet kādēļ, pilnveidojoties dažās Diženā Dao metodēs, ir nepieciešams dzert? Tādēļ, ka viņi nepilnveido savu Galveno dvēseli, bet apdullina to ar alkoholu.
Daži vienkārši nevar dzīvot bez alkohola, citi ļoti mīl iedzert, vēl citi ir jau saindēti ar alkoholu tiktāl, ka neiedzēruši nespēj pat pacelt ēdienu pie mutes un tādēļ nevar nedzert. Mēs, praktizētāji, nedrīkstam tā uzvesties. Laiku pa laikam iedzerot, tev radīsies atkarība. Alkohols stimulē cilvēka atkarību, tādēļ, jo vairāk cilvēks dzer, jo smagāka kļūst viņa atkarība. Padomā, tu esi praktizētājs, vai tad tev nevajadzētu atbrīvoties no šādas pieķeršanās? Tā noteikti ir jāatmet. Kāds varbūt nodomās: “Tas neder, mans darbs ir uzņemt viesus, vai arī – man ir bizness, bez alkohola tās lietas nenotiek.” Domāju, ka diez vai tā ir. Parasti, kad notiek darījumu sarunas, it īpaši ar ārzemniekiem, katrs pasūta, ko vēlas: viens – bezalkoholisko dzērienu, otrs –minerālūdeni, kāds cits varbūt vēlēsies alu. Neviens tev nespiedīs dzert alkoholu. Dzer, ko gribi un cik vēlies. Sevišķi tas vērojams inteliģences vidū. Parasti tā tas ir.
Smēķēšana arī ir pieķeršanās. Daži apgalvo, ka smēķēšana viņus uzmundrina. Manuprāt, tāds apgalvojums ir sevis paša un citu mānīšana. Mēdz būt tā, ka cilvēks nogurst no darba vai rakstīšanas un grib nedaudz atpūsties. Tad viņš uzsmēķē, un viņam šķiet, ka smēķēšana ir viņu uzmundrinājusi. Bet patiesībā tā nav. Tas tikai tādēļ, ka viņam bijis atelpas brīdis. Cilvēka prāts var radīt mānīgu sajūtu vai pat ilūziju. Laika gaitā var izveidoties uzskats, ka smēķēšana tevi uzmundrina. Patiesībā smēķēšanai nav tādas lomas. Smēķēšana nedod nekādu labumu cilvēka veselībai. Smēķētāja līķa sekcijas laikā redzams, ka viņa traheja un plaušas ir melnas.
Vai tad mēs, praktizētāji, nevēlamies attīrīt savu ķermeni? Mēs nepārtraukti pilnveidojamies uz augstākajiem līmeņiem, bet tu vēl joprojām piesārņo savu organismu. Vai tad tas nav pretrunā mūsu prasībām? Turklāt smēķēšana ir spēcīga pieķeršanās. To, ka smēķēšana ir kaitīga, zina daudzi, tikai viņi nespēj to atmest. Teikšu jums, ka smēķēšanu atmest nav tik viegli, ja tevi nevada pareizas domas. Būdams praktizētājs, pamēģini to šodien likvidēt kā pieķeršanos. Paskatīsimies, vai spēsi to atmest. Ja patiesi vēlaties pilnveidoties, es jums iesaku no šā brīža atmest smēķēšanu; garantēju, ka jūs to spēsiet. Šajā zālē neviens neatcerējās par smēķēšanu. Tu noteikti atmetīsi smēķēšanu, ja vien tev ir tāda vēlēšanās. Atkal uzsmēķēsi, un garša būs jau pavisam cita. Ja izlasīsi šo lekciju manā grāmatā, rezultāts būs tāds pats. Protams, ja nevēlies pilnveidoties, tad mēs arī nerūpēsimies par tevi. Es domāju, ka tev vajag atmest smēķēšanu, ja vēlies pilnveidoties. Es reiz minēju šādu piemēru – kad tu esi redzējis, ka Buda vai Daoss sēdētu ar cigareti mutē? Kur tas ir redzēts? Kāds ir tavs, praktizētāja, mērķis? Vai tev nevajadzētu atmest smēķēšanu? Tādēļ teikšu tev, ja vēlies pilnveidoties, atmet smēķēšanu, smēķēšana ir kaitīga tavai veselībai. Turklāt tā ir viena no tieksmēm, kas ir pretrunā ar prasībām, kuras izvirzītas mūsu praktizētājiem.
Skaudība
Izklāstot Likumu, es bieži pieminu skaudību. Kādēļ? Tādēļ, ka Ķīnā skaudība izpaužas tik spilgti, tā kļuvusi par cilvēka dabas sastāvdaļu, un cilvēks pats vairs to sevī nemaz nemana. Kādēļ ķīniešiem tik spēcīgi izpaužas skaudība? Tai ir savs izcelsmes avots. Pagātnē ķīniešus ir spēcīgi ietekmējis konfūcisms, tādēļ viņi ir diezgan noslēgti. Kad cilvēks dusmojas vai priecājas, tas viss citiem nav redzams. Ķīnieši pievērš lielu nozīmi savaldībai un pacietībai. Tas jau ir kļuvis par ieradumu, tāpēc visai mūsu nācijai izveidojies ļoti noslēgts raksturs. Protams, tādam raksturam ir savas priekšrocības, jo cilvēks neparāda savu apdāvinātību. Bet tam ir arī sava negatīvā puse, kas var izraisīt sliktas blakusparādības. It sevišķi šajā pēdējā Likuma pagrimuma un bojāejas periodā šīs negatīvās blakusparādības izpaužas tik spilgti, ka veicina cilvēkos skaudību. Kad kāds gūst panākumus darījumos un citi par to uzzina, viņi tūlīt kļūst zaļi aiz skaudības. Kad kāds organizācijā vai kur citur saņem prēmiju vai gūst kādu labumu, viņam nākas par to noklusēt. Ja citi uzzinās, viņi zaudēs dvēseles līdzsvaru. Ļaudis rietumos to sauc par “austrumu skaudību” vai “aziātu skaudību”. Visa Āzija ir pakļauta salīdzinoši dziļai Ķīnas konfūcisma ietekmei, visiem ir uzspiests šis zīmogs, bet tikai mūsu Ķīnā skaudība ir tik spilgti izteikta.
Tas ir saistīts ar mūsu agrāk piekopto absolūto vienādošanu: ja debesis sagrūs, tā kā tā visi nomirsim kopā, ja būs kāds labums – sadalīsim to līdzīgi, kad pienāks laiks paaugstināt algu, nevienu nedrīkst atstāt bez ievērības. Var likties, ka tādas domas ir pareizas – visi ir vienādi. Īstenībā – kā tas var būt? Katram ir savs darbs, cilvēki dažādi izturas pret saviem pienākumiem. Mūsu Visumā pastāv tāds princips – ja nezaudēsi, tad neiegūsi; lai iegūtu, ir jāzaudē. Parastie cilvēki saka tā: kas nestrādā, tam nebūs ēst, kas vairāk strādā, tas vairāk saņem, kas mazāk strādā, tas mazāk saņem, kurš vairāk atdod, tam vairāk jāsaņem. Agrāk, kad tika piekopta absolūtā nonivelēšana, teica, ka piedzimstot visi cilvēki esot vienādi, ka dzīve pēc dzimšanas pārveido cilvēku. Manuprāt, tāds apgalvojums ir diezgan vienpusīgs. Ja kādas lietas ir galēji vienpusīgas, tad tas nav pareizi. Kādēļ cilvēki piedzimstot atšķiras pēc dzimuma? Kādēļ tiem ir atšķirīgs izskats? Daži kopš dzimšanas ir slimi vai kropli; vārdu sakot, viņi nav vienādi. Skatoties no augstākajiem līmeņiem, citā dimensijā ir redzama visa cilvēka dzīve. Vai tad ir iespējams, ka visi būtu vienādi? Visi vēlas būt vienlīdzīgi, bet kā gan tas iespējams, ja liktenī viņiem tas nav lemts? Cilvēki ir dažādi.
Rietumu valstīs ļaudīm ir daudz atklātāks raksturs. Kad cilvēks priecājas vai dusmojas – viss ir redzams kā uz delnas. Tādam raksturam ir savi plusi un mīnusi, cilvēks ar tādu raksturu nespēj paciest. Šīs atšķirības raksturā un priekšstatos rada atšķirīgu rezultātu darbībā. Piemēram, Ķīnā, kad priekšnieks kādu slavē vai izturas pret viņu labvēlīgi, citi tūdaļ zaudē dvēseles līdzsvaru. Tas, kurš saņem lielāku prēmiju, slepus noglabā to kabatā, lai citi neuzzina. Mūsdienās ir ļoti grūti būt par priekšzīmīgu strādnieku. Ja tu esi darba pirmrindnieks, tad tu gan esi malacis. Tev vajag agrāk par citiem nākt uz darbu un vēlāk par citiem iet prom. Visu darbu tu paņem sev. Tu esi malacis, bet mēs nekur nederam. No visām pusēm viņu apņem naidīgs sarkasms. Pat būt par labu cilvēku ir grūti.
Citās valstīs notiek pavisam citādi. Teiksim, saimnieks redz, ka cilvēks šodien ir labi strādājis, un nolemj iedot viņam mazliet lielāku prēmiju. Viņš ar prieku pārskaita naudu visu acu priekšā. “Saimnieks šodien man iedeva tik daudz naudas!” viņš priecīgs rāda to visiem. Viņam no tā nebūs nekādu sliktu seku. Bet Ķīnā, ja kāds saņem mazliet lielāku prēmiju, pat priekšnieks liek viņam noglabāt naudu ātrāk, lai citi to neieraudzītu. Ārzemēs, kad puisēns saņem skolā simts punktu, viņš skrien no skolas mājās, priecīgi saukdams: “Es saņēmu simts, es saņēmu simts!” Kad viņš atskrien mājās, kaimiņi viņu apsveic. Vienam saka: “Malacis, Tom.” Citam saka: “Teicami, Džek.” Ja tas notiktu Ķīnā, viss būtu pavisam citādi. “Es saņēmu simts, es saņēmu simts!” ar šo saucienu puisēns skrien no skolas mājās. Kad viņš pieskrien pie mājas, aiz durvīm jau atskan bāršanās: “Kaut kas nedzirdēts! Kas tur tik liels, ka saņēmi simts? Ar ko tu plāties? Vai mazums ir tādu, kas saņēmuši simts!” No diviem atšķirīgiem uzskatiem izriet atšķirīgas sekas. Tas var radīt cilvēkā skaudību, un tā vietā, lai priecātos par citu panākumiem, viņš zaudē dvēseles līdzsvaru. Var rasties tāda problēma.
Iepriekšējos gados Ķīnā pastāvēja absolūtās nonivelēšanas politika, kas, protams, radīja cilvēku prātos lielu sajukumu. Minēšu konkrētu piemēru. Kāds cilvēks jūt, ka uzņēmumā viņam neviens nav līdzvērtīgs, lai ar ko viņš nodarbojas, ar visu tiek galā, patiešām malacis. Viņš klusībā domā: “Ja mani iecels par priekšnieku vai direktoru, es arī ar to tikšu galā. Varu būt arī par augstāka ranga amatpersonu vai pat premjerministru.” Iespējams, ka arī priekšnieks viņu uzskata par spējīgu un kompetentu darbinieku. Citi darbinieki varbūt arī runā, ka šis cilvēks ir talantīgs, gudrs un spējīgs. Taču viņa nodaļā ir cilvēks, kurš ne uz ko nav spējīgs, neko neprot. Tomēr kādu dienu šo nekompetento cilvēku, nevis viņu, ieceļ par darbu vadītāju, turklāt nozīmē par viņa tiešo priekšnieku. Cilvēks uzskata, ka tas nav taisnīgi, un nespēj to pieņemt. Viņš sāk žēloties augstākās un zemākās instancēs, nerazdams mieru no sašutuma. Viņu moka skaudība.
Es jums izskaidrošu principu, kuru laicīgie cilvēki nespēj aptvert – tu domā, ka esi ļoti spējīgs, taču tev nav lemts ar to nodarboties. Šis otrs cilvēks ne uz ko nav spējīgs, bet viņam tas ir liktenī ierakstīts, un tādēļ viņš kļūst par vadītāju. Parasto cilvēku uzskati ir un paliek parasto cilvēku uzskati. No augstāko būtņu viedokļa cilvēku sabiedrība attīstās saskaņā ar noteiktiem attīstības likumiem, un tas, ar ko cilvēks dzīves laikā nodarbosies, nav atkarīgs no viņa spējām. Budismā tas tiek skaidrots kā “karmiskā atmaksa pārdzimšanās”. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīves ceļu nosaka viņa karma. Lai arī tev ir ļoti lielas spējas, taču, ja tev nav De, tad visā dzīves laikā tev nepiederēs nekas. Tu uzskati, ka viņš ne uz ko nav spējīgs, bet viņam ir daudz baltās matērijas De, un viņš kļūst par lielu priekšnieku vai miljonāru. Laicīgais cilvēks to neredz un visu laiku domā, ka viņam jānodarbojas ar to, kas tam labi padodas. Tādēļ viņš visu mūžu cīnās, un viņa dvēsele tiek pakļauta lielām ciešanām, viņš jūt bēdas, nogurumu, un viņam trūkst dvēseles līdzsvara. Viņš ēd bez apetītes, slikti guļ, jūt pilnīgu apātiju pret visu, tādējādi līdz vecumdienām ir galīgi sagandējis savu veselību, un viņu piemeklē visāda veida slimības.
Tādēļ mums, praktizētājiem, nepavisam nevajadzētu tā rīkoties. Mēs pilnveidojamies un uzskatām, ka vajag sekot lietu dabiskajai gaitai – tas, kas ir tavs, nekur nepazudīs, bet to, ko liktenis tev nav lēmis, tu neiegūsi, pat cīnoties par to. Protams, tas nav absolūti. Ja viss būtu tik absolūts, tad nepastāvētu arī jautājums par cilvēka izdarītajiem sliktajiem darbiem, citiem vārdiem sakot, šeit var būt daži nepastāvīgi faktori. Tomēr mūs, praktizētājus, parasti pieskata Skolotāja Likuma ķermeņi. Citiem neizdosies paņemt to, kas pieder tev. Tādēļ mēs sakām, ka jāļauj notikumiem ritēt savu dabisko gaitu. Dažreiz tev šķiet, ka kāda lieta pieder tev, arī citi to apgalvo, bet patiesībā tā tev nepieder. Tu varbūt jau uzskati to par savu, bet beigu beigās izrādās, ka tā tev nepieder. Tādā veidā raugās, vai tu spēsi atteikties no šīs lietas. Ja tu to nespēj, tad tā ir pieķeršanās. Tad arī vajadzēs tādā veidā likvidēt šo tavu pieķeršanos pašlabumam. Tāda ir šā jautājuma būtība. Parastie cilvēki šo patiesību nespēj izprast un cīņā par pašlabumu nevēlas piekāpties citiem.
Starp parastiem cilvēkiem skaudība izpaužas ļoti spēcīgi. Arī pilnveidošanās aprindās tā jau no laika gala ir īpaši izteikta. Dažādas cjigun skolas nespēj samierināties cita ar citu. Tava prakses metode ir labāka, vai viņa prakses metode ir labāka, viņi nododas bezjēdzīgai tenkošanai. Manuprāt, viņi visi atrodas dziedināšanas un organisma stiprināšanas līmenī. Vairums no šiem cilvēkiem, kas sacenšas savā starpā, nes sevī haotisku Gun, kuru devis nešķīstais gars. Tādi ļaudis nepievērš uzmanību Sjiņsjin. Kāds ir praktizējis jau vairāk nekā divdesmit gadu, taču nav ieguvis nekādas pārdabiskās spējas, bet cits tās iegūst, tikko sācis praktizēt. Uzzinot par to, pirmais zaudē dvēseles līdzsvaru: “Es praktizēju jau vairāk nekā divdesmit gadu, un man nav nekādu pārdabisku spēju. Viņam esot pārdabiskas spējas? Kas tās par pārdabiskām spējām?” Viņš ir saniknots. “Tā ir cjigun psihoze, viņš ir apsēsts ar nešķīsto garu!” Kāds ir noklausījies cjigun meistara lekciju un nievājoši saka: “Kas tas par cjigun meistaru? Kādus niekus viņš runā. Es pat klausīties negribu.” Tas meistars varbūt patiešām nerunā tik labi kā viņš, taču viņš stāsta to, kas piederas viņa skolai. Bet šis cilvēks mācās visu, kas pagadās, viņam ir kaudze ar sertifikātiem par kursu noklausīšanos, viņš ir apmeklējis gandrīz visu cjigun meistaru lekcijas un patiešām zina daudz vairāk nekā tas cjigun meistars. Bet kāda no tā jēga? Visas viņa zināšanas attiecas tikai uz dziedināšanu un organisma stiprināšanu. Jo vairāk viņš zina, jo haotiskāka un juceklīgāka kļūst informācija viņa organismā, jo grūtāk viņam ir pilnveidoties. Sanāk pilnīgs juceklis. Īsteni pilnveidojoties, runā par piederību tikai vienai skolai, un tikai tā ir garantija pret jebkuru novirzi. Starp tiem, kas īsteni pilnveidojas Dao, arī pastāv šī problēma. Viņi negrib samierināties cits ar citu un nespēj atbrīvoties no tieksmes sacensties un cīnīties. Šādi var viegli rasties skaudība.
Pastāstīšu kādu stāstu. Viens no romāna “Iecelšana dievu kārtā” varoņiem – Šeņ Gunbao uzskatīja Dzjan Dziju par vecu un neapdāvinātu. Tomēr Diženais Skolotājs Juaņši Tiaņdzuņs lika Dzjan Dzijam uzņemties iecelšanu dievu kārtā. Šeņ Gunbao uzreiz zaudēja dvēseles līdzsvaru: “Kādēļ viņam lika ar to nodarboties? Paskatieties, cik es, Šeņ Gunbao, esmu varens. Ja nocirtīsiet man galvu, es varu to pielikt atpakaļ. Kādēļ nelūdzat mani nodarboties ar iecelšanu dievu kārtā?” Viņu moka neiedomājama skaudība, un viņš visu laiku vērpj intrigas pret Dzjan Dziju.
Sākotnējā budismā Šakjamuni laikā atzina pārdabisko spēju esamību, bet mūsdienu budismā neviens neuzdrīkstas pieminēt pārdabiskās spējas. Ja tu tās pieminēsi, ļaudis teiks, ka tev ir cjigun psihoze. Kādas gan tur pārdabiskas spējas? Viņi vispār negrib tās atzīt. Kādēļ tā? Mūki mūsdienās nepavisam nezina, kas par lietu. Budam Šakjamuni bija desmit vecāko sekotāju, starp kuriem viņš nosauca Mu Dzjaņliaņu kā labāko brīnumspēju meistaru. Vēl Budam Šakjamuni bija sekotājas, starp kurām bija kāda Liaņ Huase, kas arī bija labākā brīnumspēju meistarībā. Kad budisms izplatījās Ķīnā, gadsimtu gaitā ir bijuši daudzi augsta līmeņa mūki ar pārdabiskām spējām. Kad Bodhidharma devās uz Ķīnu, viņš šķērsoja upi tikai uz viena niedres stiebra. Tomēr vēstures attīstības gaitā brīnumspējas arvien vairāk tika nostumtas malā. Galvenokārt tas izskaidrojams ar to, ka vecākajam mūkam, vadošajam mūkam, klostera priekšniekam, diezin vai piemīt izcils iedzimtais pamats. Lai gan viņš kalpo par klostera priekšnieku vai vecāko mūku, tas ir tikai amats starp parastajiem cilvēkiem. Viņš arī ir cilvēks, kurš pilnveidojas, vienkārši – viņš ir profesionāls mūks. Tu pilnveidojies mājās patstāvīgi. Vai tev izdosies sasniegt pilnību, tas ir atkarīgs tikai no tavas sirds, tas attiecas uz visiem vienādi, netiek pieļautas nekādas atkāpes. Jaunākajam mūkam, kurš iekur uguni un gatavo ēdienu, diezin vai ir mazs iedzimtais pamats. Jo vairāk grūtību cieš jaunākais mūks, jo vieglāk viņam panākt Gun atvēršanos. Jo lielākās ērtībās dzīvo vecākais mūks, jo grūtāk viņam to panākt. Tas ir tādēļ, ka tur pastāv jautājums par karmas pārveidošanu. Jaunākais mūks visu laiku cieš grūtības un, pateicoties tam, ātri dzēš savu karmu, un sasniedz Apskaidrību. Varbūt kādu dienu viņam pēkšņi atveras Gun. Pēc Gun atvēršanās un Apskaidrības vai daļējas Apskaidrības sasniegšanas viņam var parādīties brīnumspējas. Visi klostera mūki nāk pie viņa pēc padoma un klanās viņa priekšā. Klostera priekšnieks to nevar paciest: “Kā gan man tagad būt par priekšnieku? Kas tā par Apskaidrību? Viņam ir cjigun psihoze, viņu vajag padzīt no tempļa.” Un viņu padzen. Laika gaitā haņu apdzīvotajos rajonos neviens no budistiem neuzdrošinājās runāt par pārdabiskām spējām. Savulaik dzīvoja mūks, vārdā Dzjiguns, ar milzīgām spējām. Viņš varēja pārnest baļķus no Emei kalna, izvelkot tos no akas citu pēc cita. Taču beigu beigās viņu izdzina no Linjiņ tempļa.
Skaudība ir ļoti nopietna problēma, jo tā tieši saistīta ar jautājumu, vai mēs varam pilnveidoties līdz Pilnībai. Ja netiks novērsta skaudība, viss, ko esi pilnveidojis, būs ļoti trausls. Pastāv tāds noteikums – ja pilnveidojoties cilvēks nespēs likvidēt skaudību, tad neiegūs Īsteno Sasniegumu, pilnīgi noteikti neiegūs. Agrāk jūs varbūt esat dzirdējuši, ka Buda Amitaba reiz teicis – ar karmu var iekļūt Sukhavati paradīzē. Taču, ja nav likvidēta skaudība, tas nekādi netiek atļauts. Ja cilvēks ir nedaudz nepilnīgs dažos citos aspektos, viņš tomēr ar karmu var doties uz Sukhavati un tur turpināt savu pilnveidošanos. Tas ir pieļaujams. Taču, ja neesi atbrīvojies no skaudības, tas ir kategoriski aizliegts. Šodien es saku praktizētājiem, ka nevajag stūrgalvīgi turēties pie saviem maldiem. Tavs mērķis ir pilnveidojoties pacelties uz augstākajiem līmeņiem, un tev noteikti ir jāatbrīvojas no skaudības. Tādēļ es esmu šo jautājumu izklāstījis atsevišķi.
Jautājums par dziedināšanu
Runājot par dziedināšanu, es nemācu tevi dziedināt. Nevienam īstenam Faluņ Dafa sekotājam nav atļauts dziedināt cilvēkus. Tiklīdz tu sāksi dziedināt, mans Likuma ķermenis paņems atpakaļ visu, kas ielikts tevī un pieder Faluņ Dafa. Kādēļ šis jautājums ir pelnījis tik nopietnu uzmanību? Tādēļ, ka tā ir parādība, kas kaitē Dafa. Pašreiz nerunāsim par to, kas kaitē tavai veselībai. Dažiem pēc tam, kad viņi kādu ir dziedinājuši, taisni vai rokas niez to darīt vēl un vēl, tiklīdz kādu ierauga, tūlīt grasās dziedināt, grib izrādīties. Vai tā nav pieķeršanās? Šī pieķeršanās nopietni traucē cilvēkam pilnveidoties.
Balstoties uz parasto cilvēku psiholoģiju, kuri ar cjigun palīdzību grib dziedināt, daudzi viltus cjigun meistari ir ķērušies pie viņu apmācības. Runā, ka cji izstarošana var dziedināt. Vai tas nav joks? Tev ir cji, un viņam arī ir cji. Tu izstaro cji un vari dziedināt? Bet varbūt viņa cji dziedina tevi! Starp cji nav mijiedarbības. Kad cilvēks pilnveidojas augstos līmeņos, viņam attīstās Gun, viņš izstaro augstas enerģijas matēriju, kura patiesi var dziedināt, spēj savaldīt un apturēt slimību, taču nespēj to pilnībā likvidēt. Ja patiešām vēlies dziedināt, tad tev jābūt apveltītam ar pārdabiskām spējām, un tikai tad tas ir iespējams. Katras veselības problēmas novēršanai pastāv konkrēta pārdabiskā spēja. Manuprāt, dziedināšanai eksistē vairāk nekā tūkstotis pārdabisko spēju. Cik daudz ir slimību, tik arī pārdabisko spēju, kas domātas, lai dziedinātu no tām. Lai cik prasmīgs tu būtu, tomēr tu nepanāksi neko bez šīm pārdabiskajām spējām.
Pēdējo gadu laikā daži ir radījuši sajukumu pilnveidošanās aprindās. Kurš no tiem cjigun meistariem, kas patiesi veltījuši sevi dziedināšanai un organisma stiprināšanai un kuru mērķis ir bijis cjigun izplatīšana, māca dziedināt? Viņš tikai pats tevi dziedina, māca tev pilnveidot sevi un norūdīt savu organismu. Viņš māca tev prakses metodi, lai tu pats praktizētu un novērstu savu slimību. Taču vēlāk parādījās viltus cjigun meistari, kas radīja neveselīgu atmosfēru. Tas, kurš vēlas dziedināt, piesaistīs sev nešķīsto garu, katrā ziņā tā būs. Tajā laikā bija cjigun meistari, kuri dziedināja cilvēkus, un tas notika saskaņā ar Debesu zīmēm. Taču tā nebija parasto ļaužu prasme, to bija noteikušas tā laika Debesu zīmes, tā bija tā laika parādība un nevarēja tikt saglabāta mūžīgi. Vēlāk, kad viņi sāka speciāli apmācīt cilvēkus ārstēt no slimībām, tas, protams, radīja jucekli. Kā tas var būt, ka parasts cilvēks pēc trīs vai piecu dienu apmācības jau ir iemācījies dziedināt? Kāds paziņo: “Es varu dziedināt tādu un tādu slimību.” Es tev saku, ka tādi cilvēki ir apsēsti ar nešķīsto garu. Vai viņi zina, kas sēž uz viņu mugurām? Viņi ir apsēsti, bet paši to nejūt un nezina. Viņi varbūt pat jūtas lieliski, uzskatot sevi par spējīgiem dziedināt.
Īsteniem cjigun meistariem, lai to sasniegtu, nepieciešams daudzus gadus ārkārtīgi cītīgi pilnveidoties un praktizēt. Padomā, kad tu ārstē slimnieku, vai tev piemīt tik spēcīgas pārdabiskās spējas, ka vari likvidēt viņa karmu? Vai esi saņēmis īstenu mācību? Vai pēc divu līdz trīs dienu apmācībām tu jau esi iemācījies dziedināt? Vai tiešām tu, parasts cilvēks, ar savām rokām spēj dziedināt citus? Diemžēl viltus cjigun meistari izmanto tavas vājības un cilvēciskās pieķeršanās. Tu tiecies dziedināt? Brīnišķīgi. Viņi sarīkos dziedināšanas apmācību kursus, kur tev mācīs ārstnieciskos paņēmienus, tādus kā adatu terapija, ārstēšana ar gaismas metodi, Cji līdzsvarošanas metode, akupunktūras masāža, “satveršanas metode” un tā tālāk. Ir daudz dažādu paņēmienu. Tas vērsts uz to, lai izmānītu no tevis naudu.
Apstāsimies pie satveršanas metodes. Mēs redzam šādu situāciju. Kādēļ cilvēks slimo? Viņa slimību un ciešanu iemesls ir karma un karmas lauks, kurš sastāv no melnās matērijas. Šai karmai un melnās matērijas laukam piemīt jiņ raksturs, un tas tiek uzskatīts par sliktu. Ļaunajiem domājošajiem gariem arī piemīt jiņ daba. Šīs ļaunās būtnes ir melnas, tādēļ var ieiet tevī, tāda vide tām der. Domājošie gari ir galvenais cilvēku saslimšanas iemesls, pats galvenais saslimšanu avots. Protams, pastāv vēl divas to formas: viena no tām ir ļoti mazi un ļoti blīvi domājoši gari, līdzīgi karmas kunkuļiem, bet otra, kura patiešām ir reti sastopama, atgādina cauruli, pa kuru tiek nodota senču uzkrātā karma. Arī tā mēdz notikt.
Parunāsim par biežāk sastopamajām slimībām. Piemēram, cilvēkam ir izveidojies audzējs, kaut kur radies iekaisums, kaut kur novērojama osteohondroze un tā tālāk. Tas nozīmē, ka citā dimensijā tajā vietā atrodas domājošs gars, kurš ir noslēpies kādā ļoti dziļā dimensijā. Parastie cjigun meistari to neredz, un ar parasto pārdabisko spēju palīdzību to arī nevar ieraudzīt. Viņi redz tikai melno cji cilvēka ķermenī. Kur ir melnā cji, tur arī ir slimība. Tas ir pareizi. Taču melnā cji nav saslimšanas galvenais iemesls. Lieta tāda, ka vēl dziļākā dimensijā slēpjas domājošs gars, kurš tad arī ir radījis tādu lauku. Daži runā par melnās cji aizvākšanu un noņemšanu. Nu tad pamēģini, pamēģini to aizvākt! Vienā mirklī tā parādās no jauna. Ja domājošais gars ir stiprs, tad, tiklīdz tu aizvāc melno cji, tas tūlīt savāks visu atpakaļ. Šādai ārstēšanai nav jēgas.
Tie, kam piemīt pārdabiskās spējas, redz, kur atrodas melnā cji, uzskatot, ka tā ir patogēnā cji. Ķīniešu medicīna izskaidro slimību ar to, ka tur ir sastrēgums kanālā – cji un asins nosprostojums, kanālu aizsērējums. Bet no rietumu medicīnas viedokļa tas nozīmē, ka tur ir izveidojusies čūla, audzējs, osteohondroze vai iekaisums un tamlīdzīgas parādības. Tāda ir domājošo garu izpausmes forma mūsu dimensijā. Kad noņemsi to, tad redzēsi, ka slimnieka fiziskajā ķermenī viss ir izzudis, piemēram, starpskriemeļu disku nobīde un osteohondroze. Kad tu noņemsi to būtni un likvidēsi tās lauku, tad redzēsi, ka pēkšņi viss sakārtosies. Rentgena uzņēmumā ieraudzīsi, ka nekādas osteohondrozes vairs nav; īstais saslimšanas iemesls bija šīs būtnes darbība.
Kāds cilvēks paziņo, ka triju vai piecu dienu laikā iemācīs tev dziedināt ar satveršanas metodi. Pamēģini saķert! Cilvēks ir pati vājākā būtne, bet tas gars ir ļoti negants. Tas kontrolē tavas smadzenes un brīvi manipulē ar tevi, kā vien viņam patīk, var viegli atņemt tev dzīvību. Tu saki, ka gribi to saķert. Kā saķert? Tev ir parasta cilvēka rokas, tu pat nespēj viņam pieskarties, tu stiep rokas šurpu turpu, bet viņš nepievērš tev uzmanību, varbūt viņš vēl smejas par tevi. Tavas roku kustības viņam šķiet smieklīgas. Ja tu patiešām pieskarsies viņam, viņš uzreiz ievainos tavu roku, un tas būs īsts ievainojums. Reiz es apskatīju kādu slimnieku. Rokas viņam bija normālas, un pēc visām iespējamām klīniskajām pārbaudēm tika konstatēts, ka cilvēks ir vesels. Ar rokām viss bija kārtībā, taču viņš nekādi nevarēja tās pacelt, tās ļengani nokarājās. Tādu slimnieku man nācās sastapt. Viņa ķermenis citā dimensijā bija traumēts, un viņš jau patiesi bija invalīds. Kā lai tu nebūtu invalīds, ja tev tas ķermenis jau ir savainots? Kāds man jautāja: “Skolotāj, vai es varu praktizēt? Mani sterilizēja.” Vai arī: “Man ir izgriezts kāds orgāns.” Es paskaidroju, ka tas viss netraucēs nodarbībām, jo tavs ķermenis citā dimensijā nav ticis operēts, un nodarbībās noteicošais ir tieši tas ķermenis. Tādēļ, kā jau es tikko teicu, ja tu pamēģināsi saķert domājošo garu, bet nepieskarsies viņam, tad viņš nepievērsīs tev uzmanību. Ja tu pieskarsies tam, viņš var ievainot tavu roku.
Lai atbalstītu valsts plaša mēroga cjigun pasākumus, es atvedu dažus savus sekotājus piedalīties Austrumu veselības izstādēs Pekinā. Abās izstādēs mēs izcēlāmies vairāk par visiem. Pirmajā izstādē mūsu Faluņ Dafa kļuva pazīstams kā “uzlecošā zvaigzne” starp cjigun skolām. Otrajā izstādē pie mums atnāca tik daudz ļaužu, ka mēs vienkārši nezinājām, ko darīt. Pie citiem stendiem cilvēku bija pamaz, bet ap mums nepārtraukti bija drūzma. Sastājās trīs rindas: pirmajā rindā pierakstījās uz rīta pieņemšanu, otrajā rindā gaidīja, lai pierakstītos uz pēcpusdienas pieņemšanu, trešajā gaidīja manu autogrāfu. Mēs nenodarbojamies ar dziedināšanu, tad kādēļ mēs piedalāmies izstādēs? Mēs atbalstām valsts plaša mēroga cjigun pasākumus un tādā veidā dodam savu ieguldījumu šajā lietā. Tādēļ mēs piedalījāmies.
Es iedalīju daļu sava Gun maniem sekotājiem, katram pa daļai. Tas bija liels daudzums enerģijas, kas sastāvēja no vairāk nekā simts pārdabiskajām spējām. Ar to es aizsargāju viņu rokas, bet pat tādā gadījumā dažiem rokas bija sakostas, sakostas līdz čulgām, līdz asinīm, turklāt tas notika ļoti bieži. Lūk, cik negants ir tāds domājošais gars. Padomā, tev ir parasta cilvēka rokas, un tu uzdrošinies viņu aiztikt? Tev neizdosies viņu satvert, jo tev nav tādas pārdabiskās spējas. Tiklīdz tu iedomāsies kaut ko darīt, tiklīdz tev galvā pazibēs doma, kā viņu satvert, citā dimensijā viņš jau būs visu uzzinājis un aizbēgs. Kad slimnieks aizies no tevis, gars tūlīt atgriezīsies atpakaļ pie viņa, un slimība atkal liks sevi manīt. Lai savaldītu to, vajadzīga tāda pārdabiskā spēja, ar kuras palīdzību mēs spētu vienā paņēmienā piekalt viņu uz vietas tajā brīdī, kad izstiepjam roku. Pēc tam, kad viņš būs piekalts, vajadzēs pielietot vēl citu pārdabisko spēju, kuru agrāk sauca par “Diženo dvēseles izvilkšanas maģiju”. Šī spēja ir vēl varenāka, ar tās palīdzību iespējams izraut no cilvēka ķermeņa viņa Dvēseli, kā rezultātā cilvēks acumirklī nespēs kustēties. Šai spējai ir savs noteikts mērķis, un mēs izmantojam šo pārdabisko spēju, lai notvertu to būtni. Visiem zināms, ka Budas Tathagatas rokā ir bļoda, atlika vien viņam paspīdināt ar bļodu, acumirklī milzīgais Suņ Vukuns kļuva pavisam sīks. Šai spējai ir tieši tāda loma. Lai cik liela vai arī maza ir šī būtne, tā uzreiz būs rokā un kļūs ļoti maza.
Tomēr nedrīkst taču bāzt roku tieši slimnieka ķermenī, lai izvilktu to būtni. Tādā veidā var radīt apjukumu parasto cilvēku domāšanā, kas absolūti nav pieļaujams. Tas nav pieļaujams pat tad, ja vari to izdarīt. Tā roka atrodas citā dimensijā. Ja kādam ir sirdskaite, tad tajā brīdī, kad tava redzamā roka sniedzas slimnieka sirds virzienā, roka, kas atrodas citā dimensijā, būs jau iegājusi slimnieka ķermenī. Pēc tam, kad vienā acumirklī, tik ļoti ātri, tā būtne tiks satverta, tava redzamā roka tvers, un abas rokas saplūdīs vienā. Tā būtne jau būs tev rokā. Tā ir ļoti neganta, spirinās, cenšas ielīst plaukstā, dažreiz kož un pat spiedz. Rokā tā šķiet maza, bet, kad tu izlaidīsi viņu, tā var kļūt ļoti liela. Kurš katrs cilvēks to nevar paveikt, bez noteiktām pārdabiskām spējām tu vispār nevari tai neko izdarīt. Tas nav tik vienkārši, kā cilvēki iedomājas.
Nākotnē tādai dziedināšanas formai ar cjigun palīdzību, iespējams, būs atļauts pastāvēt, tāpat kā tā jau ir pastāvējusi pagātnē. Taču to var īstenot tikai ar noteikumu: tam, kurš dziedina, ir jābūt praktizētājam, un tad sava pilnveidošanās procesa laikā viņš, žēlsirdības vadīts, var izdarīt to dažu labu cilvēku labad, un tas ir atļauts. Tomēr viņš nespēj pilnībā likvidēt cita cilvēka karmu, jo viņam nav pietiekami liels Diženums un Tikums. Tādēļ likstas vēl būs, kaut arī konkrētas kaites jau ir izārstētas. Parasts, nenozīmīgs cjigun meistars, kurš nenodarbojas ar pilnveidošanos un nav sasniedzis Dao, ir spējīgs tikai atbīdīt slimību uz vēlāku laiku vai arī pārveidot to cita veida nelaimē. Viņš varbūt pat nezina šo procesu. Ja viņa prakses metode pilnveido Palīgapziņu, tātad to dara viņa Palīgapziņa. Dažu metožu praktizētāji ir plaši pazīstami. Daudziem cjigun meistariem, kas iemantojuši plašu popularitāti, nav Gun. Viss viņa Gun glabājas viņa Palīgdvēselē. Tāpēc pilnveidošanās procesā tas ir pieļaujams, jo daži turpina atrasties vienā un tajā pašā līmenī vairākus desmitus gadu un nekādi nevar to pārsniegt. Tādēļ visu savu dzīvi viņi vien ārstē un ārstē. Tā kā viņi paliek šajā līmenī, viņiem atļauj to darīt. Bet Faluņ Dafa sekotājiem ir kategoriski aizliegts nodarboties ar dziedināšanu. Izlasi slimniekam šo grāmatu, un, ja viņš pieņem to, tad tas var viņu dziedināt. Taču efekts būs dažāds, atkarībā no konkrētā cilvēka karmas daudzuma.
Klīniskā ārstēšana un cjigun terapija
Parunāsim par saikni starp klīnisko ārstēšanu un cjigun terapiju. Daži rietumu medicīnas ārsti neatzīst cjigun, un tādu ir vairākums. Viņi uzlūko jautājumu šādi: “Ja jau cjigun var dziedināt, tad kādēļ ir vajadzīgas mūsu slimnīcas? Lūdzu, aizstājiet mūs! Cik labi būtu, ja jūsu cjigun varētu aizstāt mūsu slimnīcas. Cjigun terapijā vajadzīgas tikai rokas, viss notiek bez injekcijām, zālēm un hospitalizācijas. Aizstājiet mūsu slimnīcas, cik tas būtu labi.” Tādiem spriedumiem nav pamata, un tie ir ļoti netaisnīgi. Daudzi nesaprot cjigun. Būtībā cjigun terapija ir pārdabiska lieta, nevis parasto cilvēku prasme, un nedrīkst to uzskatīt par kaut kādu ārstēšanas paņēmienu. Ja tāda pārdabiska lieta plašā mērogā iespaidos parasto ļaužu sabiedrību, vai tas ir pieļaujams? Budam piemīt tādas milzu spējas, ka ar vienu rokas vēzienu viņš varētu atbrīvot visu cilvēci no slimībām. Bet kādēļ viņš to nedara? Turklāt Budu ir ļoti daudz, kādēļ viņi nav izrādījuši žēlsirdību un atbrīvojuši tevi no slimībām? Laicīgo ļaužu sabiedrība ir tieši tāda, tā iziet piedzimšanas, novecošanas, slimību un nāves ciklu, kuru nosaka iepriekšnolemtība, tas ir karmas atlīdzināšanas process. Ja tev ir parādi, tos vajag nomaksāt.
Ja tu kādu izdziedināsi, tātad būsi pārkāpis šo principu. Tas nozīmētu, ka ikviens var darīt sliktu un nav jāatlīdzina par to. Vai tas ir pieļaujams? Pilnveidojoties cilvēkam rodas žēlsirdība. Ja tev nav tik liela spēka, lai pilnībā atrisinātu šo problēmu, tev atļauj ārstēt, jo tu to dari aiz žēlsirdības. Tādēļ atļauj tev tā rīkoties. Bet, ja tu patiešām esi spējīgs atrisināt konkrēto problēmu un vēlies plašā mērogā nodarboties ar to, tad tas jau netiek atļauts. Tādā gadījumā tu stipri iejauktos parasto ļaužu sabiedrības stāvoklī, un tas nav atļauts. Tādēļ nav pieņemama parasto ļaužu slimnīcu aizvietošana ar cjigun. Cjigun ir pārdabisks Likums.
Pieņemsim, ka Ķīnā tiks atvērtas cjigun slimnīcas. Kas notiks, ja atļaus tā rīkoties un visi lielie cjigun meistari sāks nodarboties ar ārstēšanu? Tas nav pieļaujams, jo nepieciešams saglabāt jau esošo parasto ļaužu sabiedrības stāvokli. Ja tiks atvērtas cjigun slimnīcas, iekārtoti cjigun ambulatorie un atveseļošanās centri, kūrorti, ja radīsies tāda situācija, tad zudīs ārstnieciskā efektivitāte, tā vairs nebūs tāda kā iepriekš. Kādēļ tā? Tādēļ, ka šie meistari nodarbojas ar parasto ļaužu lietām un tiem jāatrodas tajā pašā Likuma līmenī, kurā atrodas parastie cilvēki. Tādēļ viņu ārstēšanas efektivitātei jābūt tādai pašai kā parastajā slimnīcā. Tādēļ šajā gadījumā cjigun terapija nevar dot teicamu rezultātu, un cjigun meistari runās par to, ka ārstēšana jāsadala vairākos ārstēšanas kursos. Tā bieži mēdz būt.
Neatkarīgi no tā, vai tiks atvērtas cjigun slimnīcas, cjigun var dziedināt, un neviens nevar to noliegt. Daudz laika ir pagājis no tā brīža, kopš cjigun izplatījās sabiedrībā, un tik daudzi cilvēki, nodarbojoties ar cjigun, ir izdziedinājušies un stiprinājuši veselību. Varbūt cjigun meistari ir atlikuši viņu slimības uz vēlāku laiku, varbūt te darbojas kas cits. Tā vai citādi, slimības vairs neeksistē, un to, ka cjigun spēj dziedināt, neviens nevar noliegt. Vairums no tiem, kas vēršas pie cjigun meistariem pēc palīdzības, cieš no smagām un grūti izdziedināmām saslimšanām, kuras nav tikušas izārstētas slimnīcās. Viņi bija atnākuši pie cjigun meistariem izmēģināt laimi un tika izdziedināti. Ja viņi būtu izārstēti slimnīcā, neviens pie cjigun meistariem nebūtu gājis, it īpaši slimību sākuma stadijā ļaudis tā domā. Tātad ar cjigun palīdzību var dziedināt. Tikai to nedrīkst darīt tā, kā dara citas lietas parasto ļaužu sabiedrībā. Cjigun pielietošana dziedināšanai plašā mērogā ir kategoriski aizliegta. Ja viss notiek nelielos apmēros un neatstāj iespaidu uz sabiedrību, tad tas ir atļauts. Tomēr tas nevar pilnībā izārstēt no slimības, un tas ir neapšaubāmi. Lai izdziedinātu sevi, labāk pašam nodarboties ar cjigun.
Daži cjigun meistari runā, ka slimnīcās nevar izārstēt no slimības vai arī ka slimnīcās ārstēšanas efekts ir neliels. Ko mēs par to teiksim? Protams, te pastāv daudzi iemesli. Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem ir cilvēces morāles līmeņa pagrimums, kas rada dažādas dīvainas slimības, no kurām slimnīcās nespēj izārstēt un uz kurām slikti iedarbojas zāles. Turklāt ir parādījies daudz viltotu medikamentu – lūk, līdz kādai pakāpei ir degradējusies sabiedrība. Nevienam nevajadzētu vainot tajā citus, katrs ir lējis eļļu ugunī, tādēļ pilnveidojoties katru gaida nedienas.
Dažas slimības slimnīcā nav iespējams diagnosticēt, taču tās patiešām eksistē. Pat ja izmeklēšanas laikā ir diagnosticēta saslimšana, tik un tā nav iespējams uzzināt, kas tā ir par slimību. Tās visas ir nezināmas slimības, kuras slimnīcās tiek sauktas par “mūsdienu slimībām”. Vai slimnīcās var izārstēt no slimības? Protams, var. Ja slimnīcas nevarētu ārstēt, tad kādēļ gan cilvēki uzticētos tām un ietu tur ārstēties? Slimnīcās tomēr var izārstēt no slimības, tikai viņu ārstēšanas metodes pieder parasto ļaužu sabiedrības līmenim, bet šīs saslimšanas pieder pārdabiskajam līmenim. Dažas slimības ir ļoti nopietnas, tādēļ slimnīcās mēdz teikt, ka saslimšanas jāārstē agrīnā stadijā, citādi ir grūti izārstēt, bet zāļu devas palielināšana var izraisīt saindēšanos. Mūsdienu medicīnas līmenis atbilst mūsu zinātnes un tehnikas attīstības līmenim, tas viss atrodas parasto cilvēku līmenī. Tādēļ arī ārstēšanas efekts nevar būt citādāks. Ir vēl kāda lieta, kas būtu jāizskaidro: parasti cjigun terapija un klīniskā ārstēšana tikai atliek saslimšanas pamatcēloni – karmu – uz priekšdienām, uz dzīves otro pusi vai vēl tālāk, taču karma paliek neskarta.
Mēs vēl parunāsim par ķīniešu medicīnu. Ārstēšanas metodes ķīniešu medicīnā ir ļoti tuvas cjigun terapijai. Senās Ķīnas ārstiem parasti piemita pārdabiskas spējas. Visiem dižajiem ķīniešu mediķiem, tādiem kā Suņ Simiao, Hua Tuo, Li Šidzeņam, Biaņ Cjue un citiem piemita pārdabiskas spējas, par ko tika rakstīts medicīnas traktātos. Taču šīs būtiskās lietas mūsdienās bieži tiek kritizētas, mūsdienu ķīniešu medicīna ir pārmantojusi tikai receptes vai praktisko pieredzi. Senā ķīniešu medicīna bija ļoti attīstīta, tā pārsniedza mūsdienu medicīnas līmeni. Varbūt kāds domā, ka mūsdienu medicīna ir ļoti attīstīta, jo ar datortomogrāfijas palīdzību var ielūkoties cilvēka ķermenī, turklāt ir vēl ultraskaņas diagnostika, termogrāfija, rentgena izmeklējumi. Kaut arī mūsdienu medicīnas aparatūra ir pietiekami attīstīta, manā skatījumā tā atpaliek no senās ķīniešu medicīnas zinātnes.
Hua Tuo ieraudzīja audzēju Cao Cao galvā un piedāvāja viņam veikt smadzeņu operāciju. Padzirdējis to, Cao Cao nodomāja, ka Hua Tuo grasās viņu noslepkavot, un pavēlēja iemest Hua Tuo cietumā, kur tas galu galā nomira. Kad Cao Cao slimība lika sevi manīt, viņš atcerējās Hua Tuo un pavēlēja to atsaukt pie sevis, bet Hua Tuo jau bija miris. Vēlāk Cao Cao patiešām nomira no šīs slimības. No kurienes Hua Tuo uzzināja par šo slimību? Viņš ieraudzīja audzēju. Tās ir cilvēka pārdabiskās spējas, un agrāk visiem dižajiem mediķiem tādas piemita. Pēc tam, kad atveras Debesu acs, var no vienas puses vienlaicīgi ieraudzīt visas četras cilvēka ķermeņa puses. Skatoties no priekšpuses, viņš spēj redzēt aizmuguri, labo un kreiso sānu. Viņš var redzēt cauri dažādiem slāņiem un ieraudzīt slimības cēloni ārpus šīs dimensijas. Vai tad mūsdienu medicīna ir sasniegusi tādu līmeni? Mūsdienu medicīna vēl ir pārāk tālu no tā, tas var prasīt vēl tūkstoš gadu! Ar datortomogrāfa, ultraskaņas skenera, rentgena staru palīdzību var ielūkoties cilvēka ķermenī, taču šī aparatūra ir diezgan masīva, to nevar paņemt sev līdzi, turklāt tā nedarbojas bez elektriskās strāvas. Toties Debesu acs vienmēr ir tev klāt, lai arī kur tu ietu, un arī elektrība nav vajadzīga. Nekas nav salīdzināms ar to!
Daži ir sajūsmā par mūsdienu zālēm, taču es tā nedomāju. Senajā Ķīnā zāles no ārstniecības augiem patiešām spēja acumirklī izdziedināt. Daudzas no tām nav saglabājušās līdz mūsdienām, bet dažas ir saglabājušās un joprojām tiek tautā izmantotas. Kad lasīju lekcijas Cicikarā, es ieraudzīju uz ielas dziednieku, kas ļaudīm rāva zobus. Bija redzams, ka viņš ir no dienvidiem, jo nebija ģērbies tā, kā ļaudis ziemeļaustrumu rajonos. Viņš bija priecīgs par katru – kurš vien pienāca pie viņa, tam viņš izrāva zobu, un izrautie zobi krājās kaudzītē. Viņa mērķis nebija raut zobus, viņa mērķis bija pārdot ārstniecisko šķīdumu, no kura garoja biezi dzelteni tvaiki. Pirms zoba izraušanas viņš atvēra zāļu pudelīti, pielika to pret sāpošo zobu vaiga ārpusē un lika pacientam ieelpot dzeltenos tvaikus, kas nāca no šķīduma. To darot, šķīdums gandrīz nemaz neizlietojās. Pēc tam viņš aizkorķēja pudelīti un nolika to blakus. Tad viņš izņēma no kabatas sērkociņu un, iepazīstinot garāmgājējus ar šķīduma iedarbību, aizķēra ar sērkociņu bojāto zobu, un zobs izkrita. Sāpju nebija, un uz izņemtā zoba bija redzamas tikai dažas asins dzīsliņas, taču asinis no smaganas netecēja. Padomājiet tikai, sērkociņš var salūzt jau pie neliela spiediena, bet viņš paņēma sērkociņu un izcēla zobu.
Es jau teicu, ka daži tautas līdzekļi, kas saglabājušies Ķīnā, patiešām pārspēj jaunākās rietumu medicīnas iekārtas. Paraudzīsimies, kurš paņēmiens ir efektīvāks. Dziednieks pagrozīja sērkociņu, un zobs izkrita. Ja rietumu medicīnas ārsts grib kādam izraut zobu, tad vispirms viņam jāizdara anestēzija. Viņš injicē zāles vairākās vietās, un tas ir ļoti sāpīgi. Kad anestēzijas līdzeklis ir iedarbojies, ārsts ar stangām ķeras pie zoba raušanas. Darbs prasa zināmu laiku, turklāt zobs var nolūzt un sakne palikt smaganā. Tad ārsts ķeras pie āmura un kalta, lai dabūtu sakni laukā. Viņš tā kaļ, ka sirds trīs šausmās, bet pēc tam urbj ar urbi. No tādas urbšanas daudziem gribas palēkties, un tas ir ļoti sāpīgi, mutē ir daudz asiņu, nākas laiku pa laikam tās izspļaut. Saki, kura metode ir labāka? Kura ir progresīvāka? Nedrīkst lietas skatīt virspusēji, domājot tikai par instrumentiem, vajag pievērst uzmanību ārstēšanas efektam. Senā ķīniešu medicīna bija ļoti attīstīta. Mūsdienu rietumu medicīna nespēs panākt to pat pēc daudziem gadiem.
Senā ķīniešu zinātne atšķiras no mūsdienu zinātnes, kas ir pārņemta no Rietumiem. Tā gāja citu ceļu un varēja radīt citādu stāvokli. Mēs nespējam izprast seno ķīniešu zinātni un tehniku ar mūsdienu izziņas metodēm, tādēļ ka senā ķīniešu zinātne tika virzīta tieši uz cilvēka ķermeņa, dzīvības un Visuma izpēti un, tātad, tai bija cita pieeja. Tajā laikā mācekļiem bija jāsēž meditācijā, īpaša nozīme tika piešķirta sēdēšanas pozai, un, rakstot ar otu, bija jāpievērš uzmanība cji kustībai un elpošanai. Visu profesiju ļaudis pievērsa uzmanību dvēseles tīrībai un elpošanas regulēšanai. Tādā stāvoklī atradās visa sabiedrība.
Daži varbūt iebildīs – vai, sekojot senās Ķīnas zinātnei, mums šodien būtu automašīnas un vilcieni? Vai varētu parādīties mūsdienu tehnoloģijas? Manuprāt, jūs nevarat saprast citu sabiedrības stāvokli, raugoties no mūsdienu skatpunkta. Tavā galvā jānotiek ideoloģiskai revolūcijai. Nav televizora, bet kaut kas tamlīdzīgs atrodas cilvēka pierē – ko vēlēsies, to arī ieraudzīsi. Turklāt būs arī pārdabiskās spējas. Nav vilcienu un automašīnu, bet cilvēks spētu pacelties gaisā taisni no vietas, pat liftu nenāktos izmantot. Tas radītu citu sabiedrības attīstības stāvokli, kas nebūtu ierobežots mūsdienu uzskatu ietvaros. Citplanētiešu “lidojošie šķīvīši” pārvietojas neiedomājamā ātrumā, tie spēj palielināties un samazināties. Viņi ir gājuši pavisam citu attīstības ceļu, viņiem ir cita pieeja zinātnei.
