Cjigun un fizkultūra
Atrodoties parastā līmenī, cilvēki sliecas domāt, ka cjigun un fizkultūra ir cieši saistīti. Protams, raugoties no zema līmeņa skatpunkta, kad mērķis ir iegūt stipru veselību, cjigun un fizkultūrai ir līdzīga ievirze. Taču, ņemot vērā konkrētās prakses metodes un pielietojamos līdzekļus, cjigun ļoti atšķiras no fizkultūras. Lai iegūtu stipru veselību, fizkultūrā tiek palielināta slodze, paaugstināta treniņu intensitāte. Taču cjigun pilnveidošanās notiek gluži pretēji, tev nav jākustas, bet, ja kustības ir, tām jābūt plūstošām, lēnām un noapaļotām, līdz pat statiskam miera stāvoklim. Tādējādi cjigun ļoti atšķiras no fizkultūras. Raugoties no augstāka līmeņa, cjigun mērķis nav tikai dziedināšana un organisma stiprināšana. Tas satur daudz augstāku līmeņu lietas, un tam ir dziļāka nozīme. Cjigun neaprobežojas ar to niecīgo, kas attiecas vien uz parasto ļaužu līmeni, tas ir neparasts, turklāt atšķirīgos līmeņos tam ir atšķirīgas izpausmes. Tas ievērojami pārsniedz parasto cilvēku lietas.
Runājot par cjigun un fizkultūras vingrinājumu būtību, arī tur ir liela atšķirība. Sportistiem nepieciešams palielināt treniņu slodzi, it īpaši mūsdienu sportistiem. Lai sagatavotos atbilstoši mūsdienu sporta sacensību līmenim un sasniegtu šos augstos standartus, sportistiem jāuztur savs ķermenis vislabākajā formā. Lai to panāktu, viņiem ir jāpalielina treniņu intensitāte, jāpaātrina asinsrite, tādā veidā pastiprinot vielmaiņu šūnās un uzturot organismu aktīvā stāvoklī. Kādēļ jāpastiprina vielmaiņa? Tādēļ, ka sportista ķermenim pastāvīgi jābūt vislabākajā sportiskajā formā. Cilvēka ķermenis sastāv no neskaitāmām šūnām, kas iziet vairākas attīstības fāzes. Jaunajām šūnām piemīt paaugstināta dzīvotspēja un aktivitāte, tās atrodas augšanas stadijā. Taču, kad tās nonāk līdz savas attīstības galējai robežai, tās pārstāj attīstīties un sāk zaudēt aktivitāti. Sasniedzot savas attīstības zemāko punktu, tās tiek nomainītas ar jaunām šūnām. Ņemsim par piemēru divpadsmit stundu ciklu. Sešos no rīta notiek šūnu dalīšanās, tās aug un attīstās. Astoņos, deviņos un arī desmitos tām ir pats labākais laiks. Taču divpadsmitos šūnas pārstāj attīstīties un sāk zaudēt aktivitāti. Lai gan šīm šūnām vēl piemīt puse no dzīvotspējas, tomēr tās vairs neatbilst stāvoklim, kādā jāatrodas sportistam, kurš piedalās sacensībās.
Ko tad dara sportisti? Viņi palielina treniņu slodzi un paātrina asinsriti, lai vecās šūnas tiktu nomainītas ar jaunām. Lūk, kādu ceļu viņi ir izvēlējušies. Tātad šūnas iziet no ierindas savas dzīves pusceļā, neveicot visu tām paredzēto attīstības ceļu. Tādēļ sportista ķermenis vienmēr saglabājas spēcīgs un turpina attīstīties. Taču cilvēka šūnas nevar dalīties bezgalīgi. Šūnu dalīšanās skaits ir ierobežots. Iedomāsimies, ka cilvēka dzīves laikā šūnas dalās simts reižu. Patiesībā tās dalās ne mazāk kā miljons reižu. Pieņemsim, ka normāls cilvēks var dzīvot simts gadu, ja tā šūnu dalīšanās notiek simts reižu. Bet nu šūnas nodzīvo tikai pusi savas dzīves, tātad cilvēks dzīvos vairs tikai piecdesmit gadu. Taču mēs vēl neesam redzējuši sportistus, kuriem ar laiku rastos kādas nopietnas problēmas, tādēļ ka mūsdienu sportisti aiziet no sporta līdz trīsdesmit gadu vecumam. Īpaši tagad, kad sporta sacensības ir ļoti augstā līmenī, notiek liela sportistu atlase, un viņi atgriežas normālā dzīvē. Šā iemesla dēļ nopietnas sekas nav novērojamas. Teorētiski sportistu dzīvesveids, no vienas puses, uztur cilvēku labā fiziskā formā, bet, no otras puses, – saīsina viņa dzīvi. Desmitgadīgs sportists pēc ārienes izskatās piecpadsmitgadīgs, bet divdesmitgadīgs sportists izskatās trīsdesmit vai pat vairāk gadu vecs. Nereti sportisti izskatās pāragri nobrieduši un vecāki par saviem gadiem. Tajā ir gan pozitīvais, gan negatīvais. Šis jautājums jāaplūko dialektiski. Sportisti iet šādu ceļu.
Cjigun pilnveidošanās ir pavisam pretēja fizkultūrai. Tai nav nepieciešamas straujas kustības. Kustībām jābūt plūstošām, lēnām un noapaļotām, ļoti lēnām, līdz pat nekustīgam, pilnīgam miera stāvoklim. Kā mēs zinām, tādā pilnveidošanās metodē kā meditācija pilnveidošanās notiek nekustīgā stāvoklī. Tās laikā palēninās sirdsdarbība, asinsrite un citi fizioloģiskie procesi. Daudzi jogi Indijā spēj iegremdēties ūdenī vai ierakties zemē uz vairākām dienām, atrodoties pilnīga miera stāvoklī. Viņi pat spēj apturēt savu sirdsdarbību. Pieņemsim, ka parasta cilvēka šūnas dalās vienreiz dienā, bet praktizētāji panāk, ka viņu ķermeņa šūnas dalās reizi divās dienās, reizi nedēļā, reizi divās nedēļās vai pat vēl retāk. Tādā veidā viņi jau pagarina savu dzīvi. Mēs šeit runājam tikai par tām prakses metodēm, kas vērstas uz dvēseles, nevis dzīves, pilnveidošanu. Bet arī šādas prakses metodes pagarina dzīvi. Daži cilvēki varbūt domā: “Vai tad cilvēka mūžs un dzīves ilgums nav iepriekš nolemti? Kā var pagarināt savu dzīvi, ja to nepilnveido?” Jā, tas ir iespējams, ja praktizētājs pārsniedz Triju sfēru līmeni. Taču šie cilvēki izskatās pavisam veci.
Prakses metodēs, kurās patiešām pilnveido dzīvi, cilvēka ķermeņa šūnās nepārtraukti tiek uzkrāta savāktā augstas enerģijas matērija. Pieaugot šīs matērijas blīvumam, tā pakāpeniski ierobežo parasta cilvēka šūnas un pakāpeniski tās aizstāj. Notiek kvalitatīvas pārmaiņas, un šis cilvēks uz visiem laikiem paliks jauns. Protams, pilnveidošanās ir samērā ilgs process. Tas prasa no cilvēka lielu piepūli. Strādāt ar ķermeni un stiprināt gribu nemaz nav tik viegli. Vai, nonākot Sjiņsjin konfliktā ar citiem, spēsi palikt mierīgs? Vai spēsi palikt mierīgs, kad tavas personīgās intereses tiek apdraudētas? Tas ir sasniedzams ar lielu darbu, tādēļ, lai sasniegtu šo mērķi, ar vēlēšanos vien nepietiek. To var sasniegt tikai tad, kad pilnveidojoties paaugstināsies tavs Sjiņsjin un De.
Daudzi saista cjigun ar fizkultūru, taču patiesībā tie ļoti atšķiras, tie nepavisam nav līdzīgi. Tikai pašā cjigun sākuma stadijā, kad cilvēki praktizē cji, lai iegūtu labu veselību, viņi pievērš lielu uzmanību dziedināšanai un organisma stiprināšanai. Tātad, spriežot par cjigun mērķi viszemākajā līmenī, tam piemīt kaut kas kopīgs ar fizkultūru. Taču augstākā līmenī ir vērojama pavisam cita aina. Cilvēka ķermeņa attīrīšanai cjigun praksē ir savs mērķis, un ir nepieciešams, lai praktizētāji vadītos pēc augstākiem, nevis parastu cilvēku principiem. Bet fizkultūra ir tikai parasto ļaužu nodarbošanās.
Doma
Ar vārdu “doma” mēs parasti saprotam cilvēka prāta darbību jeb domāšanu. Taču kā uz domāšanas procesu smadzenēs raugās pilnveidošanās aprindās? Kā viņi skatās uz dažādām cilvēka domāšanas formām (domām)? Kā tās izpaužas? Mūsdienu medicīna nespēj atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas skar cilvēka smadzenes, jo tās nav tik viegli izpētīt kā pārējo, kas atrodas ķermeņa virspusē. Dziļākos līmeņos un dažādās dimensijās tām ir atšķirīgas formas. Taču tas nebūt nav tā, kā to stāsta daži cjigun meistari. Daži no viņiem nezina, kas tas ir, tādēļ arī nespēj to izskaidrot. Viņi domā, ka tad, ja viņi izmantos savas smadzenes un viņiem radīsies doma, viņi spēs kaut ko izdarīt. Viņi tā arī stāsta, ka šīs lietas ir paveikušas viņu domas un idejas. Taču patiesībā to nebūt nav paveikušas viņu domas.
Vispirms parunāsim par cilvēka domāšanas izcelsmi. Senajā Ķīnā bieži sacīja: “Sirds domā.” Kādēļ sacīja, ka sirds domā? Senajā Ķīnā zinātne bija ļoti attīstīta, tās pētījumi bija vērsti uz cilvēka ķermeni, dzīvību un Visumu. Daži cilvēki patiešām juta, ka domā sirds, bet citi juta, ka domā smadzenes. Kādēļ tā? Ideja par to, ka sirds domā, nav bez pamata. Mēs redzam, ka parasta cilvēka Dvēsele ir ļoti maza. Īstā informācija, ko sūta cilvēka smadzenes, nav saistīta ar smadzeņu darbību, tā nerodas pašās smadzenēs, bet gan nāk no cilvēka Dvēseles. Turklāt Dvēsele var atrasties ne tikai Nivaņ pilī. Tas, ko Dao sistēmā sauc par Nivaņ pili, ir čiekurveida dziedzeris smadzenēs, kuru jau ir atklājusi mūsdienu medicīna. Ja Dvēsele atrodas Nivaņ pilī, tad patiešām sajūtam, ka smadzenes ir tās, kas domā un nosūta informāciju. Ja Dvēsele atrodas sirdī, tad mēs patiešām jūtam, ka domā sirds.
Cilvēka ķermenis ir kā mazs Visums. Praktizētāju ķermenī pārvietojas daudzas dzīvas būtnes. Ja šādas pārvietošanās rezultātā Dvēsele nonāk vēderā, cilvēks jūt, ka domā vēders. Ja tā nonāk kājas ikros vai papēdī, tad cilvēks jūt, ka ikri vai papēdis domā. Garantēju, ka tā ir. Es zinu, ka tas var likties neticami. Tu vari sajust šādu parādību jau tad, kad atrodies salīdzinoši zemā pilnveidošanās līmenī. Ja cilvēka ķermenim nav Dvēseles, nav rakstura, temperamenta un individualitātes, tad bez tā visa tas ir tikai miesas gabals. Šādu cilvēku nevar uzskatīt par pilnīgu individuālu personību. Tādā gadījumā – kāda loma ir cilvēka smadzenēm? Manuprāt, mūsu materiālajā dimensijā smadzenes var salīdzināt ar rūpnīcu, kas nodarbojas ar apstrādi. Īsto informāciju sūta Dvēsele, taču nevis valodas, bet gan kosmisko informāciju veidā, kurām ir noteikta nozīme. Saņēmušas šo informāciju – komandu, smadzenes pārstrādā to mūsu valodā, kas ir domu izteiksmes līdzeklis. Pēc tam ar žestu, izteiksmīgu skatienu un dažādu kustību palīdzību mēs pilnībā izpaužam savu domu. Lūk, kāda loma ir smadzenēm. Īstā komanda un īstā domāšana nāk no cilvēka Dvēseles. Cilvēki bieži domā, ka tās ir smadzenes, kam ir šī loma, bet patiesībā dažreiz Dvēsele atrodas sirdī, un daži cilvēki patiešām jūt, ka domā viņu sirds.
Šobrīd zinātnieki, kas nodarbojas ar cilvēka ķermeņa pētīšanu, uzskata, ka cilvēka smadzenes izstaro kaut ko līdzīgu elektroviļņiem, bet, ko tieši tās izstaro, par to mēs pagaidām nerunāsim. Ja jau zinātnieki atzīst to materiālo eksistenci, tad tā vairs nav māņticība. Kāda loma ir šai izstarotajai matērijai? Daži cjigun meistari saka: “Ar domas palīdzību es varu pārvietot priekšmetus, atvērt tev Debesu aci, izdziedināt tevi,” un tamlīdzīgi. Patiesībā daži cjigun meistari nebūt nezina, kādas pārdabiskās spējas viņiem piemīt, viņi slikti pazīst paši sevi. Taču tie saprot – ja kaut ko vēlas, tad atliek vien padomāt par to, un viss tiks paveikts. Patiesībā tā ir viņu domāšana, kas vada pārdabiskās spējas. Bet pārdabiskās spējas, saņemot domu komandu smadzenēs, izpilda konkrēto uzdevumu. Viņu domas pašas par sevi nespēj neko paveikt. Praktizētājiem, veicot konkrētas lietas, darbojas viņu pārdabiskās spējas.
Pārdabiskās spējas ir cilvēka ķermeņa potenciālās spējas. Taču, sabiedrībai attīstoties, cilvēku domāšana kļūst arvien sarežģītāka, cilvēks arvien vairāk pievēršas realitātei un kļūst arvien atkarīgāks no tā sauktajiem mūsdienu instrumentiem, tādēļ viņa instinkti pakāpeniski atrofējas. Dao sistēmā runā par atgriešanos pie pirmsākuma, atgriešanos pie īstenības. Pilnveidošanās procesā tu tiecies pēc Īstenības un beigās atgriezīsies pie pirmsākuma, atgriezīsies pie īstenības, atgriezīsies pie savas sākotnējās būtības, un tikai tad varēs parādīties šīs tavas iedzimtās spējas. Tas, ko mēs tagad saucam par pārdabiskām spējām, patiesībā ir cilvēka iedzimtās spējas. Liekas, ka cilvēku sabiedrība iet uz priekšu, taču patiesībā tā kāpjas atpakaļ un arvien vairāk attālinās no Visuma īpašības. Reiz es pieminēju Džanu Guolao, kurš jāja uz ēzeļa, sēžot atmuguriski, taču cilvēkiem, iespējams, bija grūti to saprast. Viņš bija atklājis, ka iet uz priekšu nozīmē kāpties atpakaļ, un šādi cilvēks arvien vairāk attālinās no Visuma īpašības. Visuma evolūcijas gaitā, jo īpaši šodien, kad ir sākušies patērētājekonomikas uzplūdi, daudzu cilvēku morāle ir stipri pagrimusi un arvien vairāk attālinās no Visuma īpašības “Džeņ Šaņ Žeņ”. Tie ļaudis, kas peld pa straumi kopā ar sabiedrību, nemaz nejūt, cik ļoti ir degradējusies cilvēces morāle. Daži cilvēki pat uzskata, ka tas ir labi. Tikai tie, kuriem pilnveidojoties ir paaugstinājies Sjiņsjin, paraugoties atpakaļ, spēj saprast, cik briesmīgi ir degradējusies cilvēku morāle.
Daži cjigun meistari saka: “Es palīdzēšu tev attīstīt pārdabiskās spējas!” Kādas gan pārdabiskās spējas viņi var attīstīt? Cilvēka pārdabiskās spējas nedarbojas bez enerģijas. Kā gan var attīstīt cita cilvēka pārdabiskās spējas, ja viņam tās vēl nav izveidojušās un netiek stiprinātas ar viņa paša enerģiju? Tas nav iespējams. Tas, ko šie cjigun meistari domā ar “pārdabisko spēju attīstīšanu”, nav nekas cits, kā tavu jau izveidojušos pārdabisko spēju savienošana ar tavām smadzenēm, lai tās darbotos, paklausot tavu domu komandai. Tas ir tas, ko viņi saprot ar “pārdabisko spēju attīstīšanu”. Patiesībā viņi neattīsta nekādas pārdabiskās spējas, viņi tikai izveido šādu saikni.
Praktizētājiem, kaut ko veicot, domas vada viņu pārdabiskās spējas. Bet parastajiem cilvēkiem viņu domas ikdienā vada tikai viņu ķermeņa locekļus un maņu orgānus. Tas līdzinās rūpnīcai, kur ražošanas daļa vai direktora birojs izdod rīkojumus un attiecīgās nodaļas tos izpilda, vai arī armijai, kur štābs dod pavēles un vada karaspēku, kas izpilda kaujas uzdevumu. Kad es organizēju kursus citos rajonos, es par to bieži runāju ar vietējiem cjigun asociāciju vadītājiem. Viņi bija ļoti pārsteigti: “Mēs arvien vēl pētām, cik daudz neapzinātu spēju un neapzinātas apziņas mājo cilvēka domāšanā.” Būtībā tas tā nav. Viņi jau no paša sākuma ir aizgājuši pa nepareizu ceļu. Manuprāt, nodarbojoties ar cilvēka ķermeņa zinātnisko izpēti, cilvēkiem jāmaina sava domāšana. Nevar izprast pārdabiskas lietas, balstoties uz parasto cilvēku spriedumiem un izzināšanas metodēm.
Runājot par cilvēka domām, jāteic, ka pastāv vairāki to veidi. Piemēram, daudzi runā par neapzināto apziņu, zemapziņu, iedvesmu, sapņiem un tamlīdzīgi. Sapnis ir tāda parādība, kuru neviens cjigun meistars nevēlas skaidrot. Tev piedzimstot, pa vienam “tu” piedzimst katrā no daudzajām Visuma dimensijām. Tie visi kopā veido vienu veselumu, tie ir savstarpēji saistīti, un arī viņu domāšana ir saistīta. Tavā ķermenī ir Galvenā dvēsele, Palīgdvēsele un citas līdzīgas dzīvas būtnes. Katra tava šūna un katrs iekšējais orgāns pastāv tādā formā, kāda piemīt tavam tēlam un informācijai citās dimensijās. Tas ir ļoti sarežģīti. Kādēļ sapņos tu redzi vienas ainas un pēc brīža jau atkal citas? Kur tas viss rodas? Medicīna to izskaidro ar izmaiņām smadzeņu garozā. Tas ir atspulgs, kurš izpaužas šajā materiālajā formā. Bet patiesībā tā iedarbojas informācijas no citām dimensijām, tādēļ sapņos viss šķiet miglains, neskaidrs un izplūdis – tas uz tevi neattiecas, un tādiem sapņiem tu nepievērs uzmanību. Taču ir tāda veida sapņi, kas skar tevi tieši, un tos pat nevar nosaukt par sapņiem. Piemēram, tava Galvenā apziņa, tātad Galvenā dvēsele, sapnī redz, ka tavi tuvinieki ir atnākuši pie tevis vai arī tu esi kaut ko patiešām sajutis, ieraudzījis vai darījis sapnī. Tas nozīmē to, ka tava Galvenā dvēsele patiešām ir kaut ko redzējusi un darījusi citā dimensijā. Turklāt apziņa ir pilnīgi skaidra, un tas noticis pa īstam. Šādi gadījumi patiešām pastāv, tikai tas notiek citās materiālajās dimensijās un citās laika telpās. Vai tad to var nosaukt par sapni? Nē. Taču, tā kā tavs materiālais ķermenis šeit patiešām guļ, tad atliek vien teikt, ka tas ir sapnis. Tikai šāda veida sapņiem ir tieša saistība ar tevi.
Tādi jēdzieni kā iedvesma, zemapziņa, neapzinātā apziņa un tamlīdzīgi, manuprāt, nav zinātnieku radīti termini. Tos izveidojuši literāti, pamatojoties uz parastu cilvēku ierastajiem stāvokļiem, un šie termini nav zinātniski. Ko tad galu galā cilvēki saprot ar jēdzienu neapzinātā apziņa? To ir grūti izskaidrot, šis jēdziens ir diezgan vispārīgs, jo cilvēka daudzveidīgās informācijas ir ļoti sarežģītas. Neapzinātā apziņa atgādina tādu kā neskaidru atmiņu. Attiecībā uz zemapziņu, par kuru runā cilvēki, mums ir vieglāk to izskaidrot. Parasti par zemapziņas stāvokli ir pieņemts uzskatīt to stāvokli, kad cilvēks kaut ko dara, nebūdams pie pilnas apziņas. Šādā gadījumā mēdz teikt, ka cilvēks kaut ko ir paveicis neapzināti vai arī ka viņš to nav darījis apzināti. Un šī zemapziņa tieši atbilst Palīgapziņai, par kuru mēs runājām. Kad cilvēka Galvenā apziņa atslābst un vairs nekontrolē galvas smadzenes, cilvēks atrodas aizmiglotā stāvoklī, kas līdzinās sapnim. Tādā stāvoklī vai arī miegā, šādā neapzinātā stāvoklī, cilvēks viegli var nonākt Palīgapziņas, tātad Palīgdvēseles, varā, kas var pārņemt kontroli. Tad Palīgapziņa var kaut ko paveikt. Citiem vārdiem sakot, kamēr tu atradies neskaidrā apziņas stāvoklī, kaut kas jau ir ticis izdarīts. Taču parasti šīs lietas tiek paveiktas labi, jo Palīgapziņa redz lietas būtību citās dimensijās, un to neietekmē parasto cilvēku sabiedrības maldi. Tādēļ tad, kad cilvēkam atgriežas skaidra apziņa, viņš redz, ko ir izdarījis: “Cik slikti ir izdarītas šīs lietas, normālā stāvoklī es nebūtu tā rīkojies.” Tagad tu saki, ka tas nav labi, taču pēc desmit vai piecpadsmit dienām teiksi: “Cik brīnišķīgi viss izdevās! Es pat nevaru atcerēties, kā to visu paveicu!” Parasti tā arī notiek, jo Palīgapziņa nerēķinās ar pašreizējo situāciju, bet gan domā par to, kā tas atsauksies nākotnē. Mēdz būt arī lietas, no kurām vēlāk nebūs nekādas jēgas, tās ir nozīmīgas tieši tagad. Ja Palīgapziņa ķeras pie tām, iespējams, viss uzreiz tiks paveikts ļoti labi.
Pastāv vēl kāda forma, kas piemīt cilvēkiem ar labu iedzimto pamatu. Šie cilvēki viegli var nonākt Augstāko dzīvo būtņu kontrolē un tā paveikt dažas lietas. Tas, protams, ir kaut kas cits, un mēs pašreiz neapspriedīsim šo tēmu. Šeit mēs galvenokārt runājam par paša cilvēka Apziņu.
Arī iedvesma ir literātu radīts jēdziens. Cilvēki galvenokārt domā, ka iedvesma ir cilvēka mūža garumā uzkrātās zināšanas, kas nepieciešamības gadījumā acumirklī uzplaiksnī. Es teiktu, ja jūs palūkosieties uz to no materiālisma teorijas perspektīvas, tad – jo vairāk zināšanu cilvēks savā mūžā uzkrāj, jo vairāk izmanto savas smadzenes, jo darbaspējīgākām tām jākļūst. Nepieciešamības gadījumā zināšanām būtu jānāk nepārtrauktā plūsmā, tādēļ te nevar būt nekādas runas par iedvesmu. Viss, ko varētu dēvēt par iedvesmu un tās izpausmēm, neatbilst šim stāvoklim. Nereti var novērot tādus gadījumus, kad cilvēks ilgstoši lauza galvu, viņš domā un domā, bet neko nespēj izdomāt, it kā visas viņa zināšanas būtu izsīkušas. Vai arī cilvēks raksta, viņš raksta, raksta un beigās vairs nezina, ko rakstīt. Vai arī gadās, ka cilvēkam pārtrūkst domas pavediens, kad tas sacer kādu dziesmu, vai arī cilvēks, veicot kādu zinātniski pētniecisku darbu, nonāk strupceļā. Tādā gadījumā parasti var novērot, ka cilvēkam uz pieres izspiežas asinsvadi, uz grīdas mētājas izsmēķi, viņu moka galvassāpes, taču joprojām nekas nenāk prātā. Tad kādā gan stāvoklī cilvēkam rodas iedvesma? Piemēram, cilvēks ir noguris un domā: “Labi. Laiks atpūsties.” Jo vairāk Galvenā apziņa kontrolē smadzenes, jo mazāk iespēju ir citām dzīvajām būtnēm tām piekļūt. Bet tad cilvēks atpūšas, ne par ko vairs nedomā, un šādā atslābinātā prāta stāvoklī viņš var nejauši kaut ko izdomāt, tātad viņa galvā parādās ideja. Tā parasti rodas iedvesma.
Kādēļ tieši šajā brīdī parādās iedvesma? Galvenā apziņa kontrolē galvas smadzenes, un, jo vairāk tās strādā, jo ciešāk viņa tās kontrolē, tādēļ jo grūtāk Palīgapziņai tām piekļūt. Palīgapziņa ir daļa no cilvēka ķermeņa, tā vienlaicīgi ar cilvēku nāk pasaulē no mātes klēpja un kontrolē daļu cilvēka ķermeņa. Kad cilvēks tik saspringti domā, ka viņam sāk sāpēt galva, un pārdzīvo, ka nekas vairs nenāk prātā, Palīgapziņa arī jūtas ļoti slikti, arī tai sāp galva. Izmantojot brīdi, kad Galvenā apziņa atslābina kontroli pār smadzenēm, Palīgapziņai izdodas tām piekļūt un atspoguļot tajās, kas tai zināms, jo, atrodoties citā dimensijā, tā spēj redzēt lietu būtību. Tādējādi ar tās palīdzību cilvēks spēj veiksmīgi strādāt, rakstīt un radīt.
Daži cilvēki varbūt teiks: “Tādā gadījumā mēs izmantosim mūsu Palīgapziņu!” Nupat kāds cilvēks uzrakstīja zīmīti ar jautājumu: “Kā nodibināt saikni ar Palīgapziņu?” Tu nespēj izveidot šādu saikni, jo tikko esi sācis pilnveidoties un pagaidām vēl neko nespēj. Labāk nemaz nemēģini, jo uz to tevi mudina pieķeršanās. Daži no jums varbūt domā: “Vai mēs drīkstam ar Palīgapziņas palīdzību radīt vēl vairāk materiālo vērtību, lai sekmētu cilvēku sabiedrības attīstību?” Nē, tā darīt nedrīkst! Kādēļ? Tādēļ, ka tavas Palīgapziņas zināšanas arī ir ļoti ierobežotas. Dimensijas ir sarežģītas, līmeņu ir daudz, šī Visuma struktūra ir visai sarežģīta. Palīgapziņa var zināt tikai to, kas ir dimensijā, kurā viņa atrodas. To, kas pārsniedz viņas atrašanās vietas dimensiju, Palīgapziņa vairs nezina. Turklāt vertikālā virzienā līmeņos ir ļoti daudz atšķirīgu dimensiju. Tikai Augstākas dzīvās būtnes, kas atrodas ļoti augstos līmeņos, var kontrolēt cilvēces attīstību, un tā virzās pēc noteiktiem attīstības likumiem.
Mūsu parasto cilvēku sabiedrība attīstās saskaņā ar vēstures attīstības likumiem. Tu vēlies, lai tā attīstītos kādā noteiktā veidā un sasniegtu kādu noteiktu mērķi, taču Augstākās dzīvās būtnes domā citādi. Vai tad seno laiku cilvēki nevēlējās izgudrot mūsdienu vilcienus, velosipēdus un lidmašīnas? Es teiktu, ka droši vien vēlējās. Taču viņi nespēja to visu radīt, jo vēsture vēl nebija nonākusi līdz attiecīgajam posmam. Virspusēji raugoties, izmantojot parasto cilvēku pierasto teoriju un no mūsdienu cilvēces zināšanu viedokļa, zinātne vēl nebija sasniegusi attiecīgo līmeni, tādēļ cilvēki nespēja radīt šīs lietas. Patiesībā cilvēces zinātne attīstās, sekojot vēstures gaitai, cilvēka spēkiem to paveikt nav iespējams. Protams, ir cilvēki, kuru Palīgapziņai ir vieglāk izpausties. Kāds rakstnieks teica, ka varot uzrakstīt vairāk nekā desmit tūkstošus vārdu dienā, nejūtot ne mazāko nogurumu. Tiklīdz viņš jūtot vēlēšanos rakstīt, tā varot rakstīt ļoti ātri, un, kad citi to izlasīs, tie uzslavēs viņu. Kā tas ir iespējams? Tas tādēļ, ka viņa Galvenā apziņa un Palīgapziņa strādā kopīgi, un Palīgapziņa uzņemas pusi no darba. Taču ne jau visiem tā notiek, vairākumam cilvēku Palīgapziņa vispār neiesaistās darbā. Ja vēlēsies, lai Palīgapziņa sāk darboties, tas nebūs labi, un var notikt gluži pretējais.
Tīrs un skaidrs prāts
Daudzi cilvēki, nodarbojoties ar praksi, nespēj ieiet miera stāvoklī. Tādēļ viņi staigā apkārt, iztaujādami cjigun meistarus: “Skolotāj, es nesaprotu, kādēļ praktizējot man neizdodas sasniegt miera stāvokli. Tiklīdz apsēžos meditēt, parādās dažādas domas par sazin ko.” Patiešām, tās ir kā bangojoša jūra, kas neļauj tev ieiet miera stāvoklī. Kādēļ tu nevari nomierināties? Daudzi cilvēki to nesaprot, viņi domā, ka te ir jābūt kādam noslēpumam. Viņi vēršas pie slaveniem cjigun meistariem ar lūgumu iemācīt tiem kādus īpašus paņēmienus vai metodes, kas palīdzētu viņiem ieiet miera stāvoklī. Šie cilvēki meklē palīdzību no ārpuses. Ja vēlies paaugstināt savu līmeni, tev jāmeklē iemesls sevī un cītīgi jāstrādā pie savas sirds. Tikai tādā veidā tu spēsi patiešām paaugstināties un meditācijas laikā sasniegt miera stāvokli. Spēja ieiet miera stāvoklī, tas arī ir Gun. Tavas koncentrēšanās spējas spēks atspoguļo tavu līmeni.
Vai parasts cilvēks spēj tā vienkārši nomierināt savu prātu? Nepavisam nespēj. Tas iespējams vienīgi tad, ja viņam ir lielisks iedzimtais pamats. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks nespēj ieiet miera stāvoklī, galvenais iemesls neslēpjas kādās tehnikās un paņēmienos, bet gan apstāklī, ka tava sirds un domas nav tīras. Dzīvojot laicīgā sabiedrībā, kur cilvēku vidū valda pretrunas, tu, savtīgu interešu vadīts, tiecies apmierināt visas cilvēciskās jūtas. Tev ir visdažādākās vēlmes un pieķeršanās, kuru dēļ tu cīnies un sacenties ar citiem. Tu nevari atbrīvoties no tā visa un nespēj palikt pret to vienaldzīgs. Vai šādos apstākļos tu vēlies ieiet miera stāvoklī? Vai tas būs viegli? Daži cilvēki, kas nodarbojas ar cjigun, saka: “Bet es tam neticu. Es tūlīt nomierināšu savu prātu, un tajā vairs nebūs it nekādu domu!” Taču jau nākamajā mirklī viņa galvā spieto visdažādākās domas. Tā ir tikai tava sirds, kas nav tīra, tādēļ tu nespēj sasniegt miera stāvokli.
Varbūt daži cilvēki man nepiekritīs: “Vai tad daudzi cjigun meistari nemāca, kā pielietot noteiktas metodes? Var koncentrēties uz vienu punktu, iztēloties un vizualizēt kādu lietu, koncentrēt savu apziņu uz daņ lauku, vērot daņ lauku savā ķermenī vai skandēt Budas vārdu un tā tālāk.” Tās ir metodes, taču tās nav tikai metodes vien, bet gan sava veida meistarības izpausme, kurai ir tieša saistība ar Sjiņsjin pilnveidošanu un līmeņa paaugstināšanu. Taču, pielietojot šīs metodes vien, praktizētājs nespēs ieiet miera stāvoklī. Ja netici, vari pamēģināt! Pieņemsim, tevī valda spēcīgas vēlmes un pieķeršanās, no kurām tu nespēj atbrīvoties. Pamēģini šādā stāvoklī sasniegt mieru! Kāds apgalvo, ka pietiek ar Budas vārda skandēšanu. Vai tiešām tu domā, ka Budas vārda skandēšana palīdzēs sasniegt miera stāvokli? Kāds stāsta, ka Budas Amitabas skolā ir viegli praktizēt, tev tikai jāskandē Budas vārds. Izmēģini to, un tad redzēsim. Es saku, ka tā arī ir meistarība. Tu saki, ka tas ir viegli, bet es saku, ka nav, jo neviena skola nav viegla.
Visiem zināms, ka Buda Šakjamuni mācīja “meditāciju”. Bet ko viņš mācīja pirms tam? Viņš mācīja “priekšrakstus” – atteikšanos no ikvienas vēlmes un pieķeršanās, lai nekas nepaliek dvēselē. Tikai tad var sasniegt “meditāciju”. Vai tad tā nav? Meditācijas stāvoklis arī ir meistarība. Tas nav sasniedzams uzreiz, jo nav iespējams tik ātri no visa atteikties. Ar laiku, kad tu soli pa solim atmetīsi visu slikto, tava koncentrēšanās spēja attiecīgi pastiprināsies. Skandējot Budas vārdu, cilvēkam ir jābūt ļoti koncentrētam, nekas cits nav jādomā. Jācenšas panākt, lai no tādas atkārtošanas pārējās galvas smadzeņu daļas pilnībā atslēdzas un kļūst pasīvas, lai viena doma aizstāj desmitiem tūkstošu domu un katra zilbe vārdā A-mi-ta-ba parādās acu priekšā. Vai tad tā nav meistarība? Vai iesācējs praktizētājs spēs tikt ar to galā? Protams, ne. Viņš nekādi nenonāks miera stāvoklī. Ja netici, vari pamēģināt. Cilvēks atkārto Budas vārdu, taču viņa domas šaudās: “Acīmredzot priekšniecība mani nenovērtē, jo šomēnes mana prēmija ir tik maza.” Jo vairāk viņš par to domā, jo dusmīgāks kļūst, bet tikmēr viņa mute turpina atkārtot Budas vārdu. Vai tad tā var praktizēt? Vai tad tas nav jautājums par meistarību? Vai tas neliecina, ka tava sirds nav tīra? Tas, kuram ir atvērta Debesu acs, spēj redzēt savu daņ lauku. Cilvēka daņ ir koncentrējies vēdera lejasdaļā. Jo tīrāka ir šī enerģētiskā matērija, jo gaišāks ir daņ, un, jo mazāk tīra ir šī matērija, jo tumšāks un melnāks tas ir. Vai daņ lauka vērošana palīdzēs tev sasniegt miera stāvokli? Nepavisam nepalīdzēs. Tas nozīmē, ka noteicošā nav vis metode, bet gan cilvēka nodomu un domu tīrība. Tu vēro daņ lauku, un, redzot, cik daņ ir mirdzošs, tev ir patīkami ap sirdi. Tad pēkšņi daņ pārvēršas par dzīvokli: “Šī istaba būs dēlam pēc kāzām, šī – manai meitai, šajā dzīvosim mēs ar sievu, bet vidējā būs viesistaba. Lieliski! Bet vai man iedos šo dzīvokli? Būs jāizdomā kāds veids, kā pie tā tikt.” Lūk, pēc kādām lietām tiecas cilvēks! Vai, tavuprāt, viņš spēs sasniegt miera stāvokli? Citi saka tā: “Mana ierašanās šajā laicīgajā pasaulē līdzinās dzīvošanai viesnīcā. Padzīvošu te kādu laiku un tad steigšos prom.” Bet daži ir tā pieķērušies šai vietai, ka aizmirst par savām īstajām mājām.
Īsteni pilnveidojoties, ir jāpilnveido sava sirds, jāpilnveidojas iekšēji un jāmeklē sevī, nevar meklēt ārpusē. Dažās skolās mēdz teikt, ka Buda ir sirdī, un tur ir daļa patiesības, taču ne visi to saprot pareizi. Kad stāsta, ka Buda ir sirdī, daži to saprot tā, ka viņi paši ir Budas, ka Buda patiešām ir viņu sirdī. Vai, tā domājot, cilvēks nekļūdās? Kā gan tā var domāt? Būtība ir tāda, ka tu spēsi veiksmīgi pilnveidoties tikai tad, ja pilnveidosi savu sirdi. Tieši tāds ir šis princips. Kā gan tavā ķermenī var būt Buda? Tu vari par tādu kļūt, tikai pilnveidojoties.
Tu nevari sasniegt miera stāvokli tādēļ, ka neesi sasniedzis tukšumu domās, tu vēl neesi sasniedzis tik augstu līmeni. Miera stāvoklis tiek sasniegts pakāpeniski, no virspusējā uz dziļāko, un tas ir cieši saistīts ar tava līmeņa paaugstināšanos. Ja spēsi atmest savas pieķeršanās, tavs līmenis paaugstināsies, un pastiprināsies arī tava koncentrēšanās spēja. Es saku, ka vēlēšanās sasniegt miera stāvokli ar kaut kādu paņēmienu vai metožu palīdzību nozīmē meklēšanu ārpus sevis. Bet meklēšana ārpusē ir novirzīšanās no pareizā ceļa sevis pilnveidošanā un nonākšana uz aplama ceļa. It īpaši budismā mēdz teikt, ka tas, kurš meklē ārpus sevis, ir nostājies uz dēmoniska ceļa. Ja vēlies īsteni pilnveidoties, ir jāpilnveido sava sirds. Un tikai tad, kad būsi paaugstinājis savu Sjiņsjin, tava apziņa spēs sasniegt mierīgu, tīru, pilnīgas bezdarbības stāvokli. Tad tu varēsi saplūst ar mūsu Visuma īpašību, atbrīvoties no ikvienas cilvēciskās vēlmes un pieķeršanās, atbrīvoties no visa sliktā un paaugstināt savu līmeni. Tad Visuma īpašība tevi vairs neierobežos, un tava matērija De pārvērtīsies par Gun. Vai tad tie nav savstarpēji saistīti? Lūk, tāda ir patiesība!
Tas, ka cilvēks neatbilst prasībām, kuras tiek izvirzītas praktizētājiem, ir subjektīvs iemesls tam, kādēļ viņš nespēj ieiet miera stāvoklī. Mūsdienās pastāv arī objektīvi apstākļi, kas nopietni traucē praktizētājiem paaugstināt savu līmeni un slikti ietekmē viņus. Visiem ir zināms, ka līdz ar atklātības reformu un ekonomikas uzplaukumu arī politikā tiek atslābināti ierobežojumi. Tiek ieviesti daudzi jauni zinātnes un tehnikas sasniegumi, un cilvēku dzīves līmenis uzlabojas. Parastie cilvēki domā, ka tas ir labi. Tomēr tas ir jāaplūko dialektiski, no abām pusēm. Līdz ar reformām un atklātību mūsu dzīvē ir ienākušas arī dažādas negatīvas lietas. Dzenoties pēc lielākām tirāžām, grāmatas tiek rakstītas, izdabājot zemiem morāles standartiem, jo citādi tām nebūs noieta. Ja kinofilmās un televīzijas raidījumos nebūs iekļautas erotiskas ainas, tad, šķiet, neviens tos vairs neskatīsies, un to reitingi kritīsies. Runājot par mākslas darbiem, neviens vairs nevar pateikt, vai tā patiešām ir māksla vai kas cits. Mūsu senās Ķīnas tradicionālajā mākslā tādu lietu nebija. Mūsu Ķīnas tautas tradīcijas nav kāda atsevišķa cilvēka radītas. Savā lekcijā par aizvēsturisko kultūru es jau teicu, ka it visam ir savi pirmsākumi. Tagad cilvēku morāles standarti ir izkropļoti un mainījušies. Mainījušies arī standarti, pēc kuriem nosaka labu un ļaunu – tās ir parasto cilvēku lietas. Tomēr mūsu Visuma īpašība “Džeņ Šaņ Žeņ” paliek nemainīga, un tas ir vienīgais kritērijs, pēc kura noteikt, kurš ir labs un kurš slikts cilvēks. Ja tu, būdams praktizētājs, gribi izrauties no tā visa, tad tev jāvērtē sevi pēc šā kritērija, nevis pēc parasto cilvēku standartiem. Lūk, kādi objektīvi traucējumi pastāv mums visapkārt. Traucējumus rada ne tikai iepriekšminētais. Cita pēc citas parādījušās tādas lietas kā homoseksuālisms, seksuālā brīvība, narkomānija un citas.
Cilvēku sabiedrība ir attīstījusies līdz mūsdienu stadijai. Padomājiet, kas notiks, ja tā turpinās šādi attīstīsies? Vai tam būs ļauts tā pastāvēt mūžīgi? Ja cilvēks nelabosies, to izlabos Debesis. Ikreiz, kad cilvēce atradās lielas katastrofas priekšā, tā vienmēr bija nonākusi līdz šādam stāvoklim. Visu savu lekciju laikā es ne reizi neesmu skāris jautājumu par cilvēces lielo katastrofu, lai gan reliģijās par to runā un daudzi cilvēki apspriež šo aktuālo tēmu. Es norādīšu jums uz šādu problēmu. Mūsu parasto cilvēku sabiedrībā morāles standarti ir piedzīvojuši ārkārtīgi nopietnas izmaiņas. Cilvēku starpā valda galēja spriedze! Padomājiet paši, vai mūsu cilvēce nav nonākusi līdz ārkārtīgi bīstamai robežai? Apkārtējā vide nopietni traucē mūsu praktizētājiem pilnveidoties uz augstākiem līmeņiem. Visapkārt uz ielām ir izkarināti erotiski attēli, pacel galvu, un tu tos ieraudzīsi.
Laodzi reiz ir sacījis: “Kad gudrs cilvēks dzirdēs par Dao, viņš uzcītīgi to praktizēs.” Gudrs cilvēks dzird par Dao un saprot, ka saņemt īstenu Likumu nav viegli; ja nepilnveidosies šodien, tad kad vēl? Es domāju, ka sarežģīta vide – tā ir laba lieta. Jo sarežģītāka vide, jo lielāka iespēja kļūt par izcilu cilvēku. Ja spēsi pacelties pāri šiem sarežģītajiem apstākļiem, tad tava pilnveidošanās būs patiešām pamatīga.
Es sacītu, ka tam, kurš ir stingri apņēmies pilnveidoties, sarežģīta vide, gluži otrādi, izrādīsies laba lieta. Ja nebūs nekādu nesaskaņu, ja neradīsies iespēja paaugstināt tavu Sjiņsjin, tu nespēsi paaugstināties! Kā gan tu varēsi pilnveidoties apstākļos, kad tu esi jauks un es arī esmu jauks? Parasts praktizētājs ir kā “vidusmēra cilvēks, kurš dzird par Dao”, viņš var praktizēt, bet tikpat labi var arī nepraktizēt. Grūti pateikt, ko tāds cilvēks sasniegs. Daži cilvēki šeit sēž un domā, ka Skolotājs runā pareizi, taču, atgriežoties parasto cilvēku sabiedrībā, viņi atkal sāks uzskatīt, ka šīs praktiskās intereses ir reālas. Jā, šīs intereses ir reālas, un ne tikai jums, bet arī tiem daudzajiem rietumu miljonāriem un miljardieriem, kuri pirms nāves atklāj, ka viņiem vairs nav atlicis nekā, izņemot tukšumu, jo materiālo bagātību nav iespējams atnest sev līdzi piedzimstot un aiznest sev līdzi nomirstot. Kādēļ Gun ir tik vērtīgs? Tādēļ, ka to nes tieši tava Dvēsele, un cilvēks to var atnest piedzimstot un aiznest sev līdzi nomirstot. Mēs sakām, ka Dvēsele ir nemirstīga, un tā nav nekāda māņticība. Lai gan mūsu fiziskā ķermeņa šūnas iet bojā, elementi, kas ir mazāki par šūnām un atrodas citās materiālajās dimensijās, netiek iznīcināti. Noņemts tiek tikai to apvalks.
Viss, par ko es nupat runāju, pieder pie jautājuma par cilvēka Sjiņsjin. Šakjamuni un Bodhidharma savulaik teica: “Austrumu zeme Ķīna ir vieta, no kurienes nāk cilvēki ar lielu De.” Ķīnas vēsturē daudzi mūki un daudzi ķīnieši ir lepojušies ar šo teicienu. Viņi uzskata, ka var pilnveidot augstu Gun. Tādēļ ļoti daudzi, guļot uz lauriem, priecājas: “Mēs, ķīnieši, gan esam malači! Ķīnā dzimst cilvēki ar diženu iedzimto pamatu un lielu De!” Patiesībā, daudzi nemaz neizprot teiktā patieso jēgu. Kādēļ Ķīnā var rasties cilvēki ar lielu De? Un kādēļ cilvēki šeit var attīstīt augstu Gun? Daudzi neizprot īsteno nozīmi tam, ko teikuši cilvēki augstākā līmenī, viņi nezina, cik augstu līmeni un kādus ideālus ir sasnieguši šie ļaudis, tie nespēj izprast viņu domāšanas veidu. Protams, mēs neizskaidrosim, ko viņi ar to bija domājuši. Tā vietā padomāsim, lūk, par ko: tikai visdažādāko ļaužu sabiedrībā, tikai vissarežģītākajās situācijās var pilnveidot augstu Gun. Lūk, kāda tam ir nozīme.
Iedzimtais pamats
Cilvēka iedzimto pamatu nosaka tas, cik daudz De nes viņa ķermenis citā dimensijā. Ja De ir maz, bet karmas ir daudz, tad cilvēka karmas lauks ir liels un viņa iedzimto pamatu var uzskatīt par sliktu. Ja cilvēkam ir daudz De, tad baltās matērijas ir daudz, un viņa karmas lauks būs neliels. Tātad viņam ir labs iedzimtais pamats. Abas matērijas, gan baltā, gan melnā, var pārvērsties viena otrā. Kā tas notiek? Ja cilvēks dara labus darbus, viņš saņem balto matēriju. Tā rodas arī tad, ja cilvēks pārcieš grūtības, pārvar ciešanas vai paveic ko labu. Melnā matērija rodas sliktu darbu un aplamas rīcības rezultātā, un tā ir karma. Tāds ir šis pārveidošanas process. Tā kā šīs divas matērijas tieši seko Dvēselei, tad tās nav radušās vienas dzīves laikā, bet ir uzkrātas no iepriekšējām dzīvēm. Tādēļ cilvēki runā par karmas uzkrāšanos, par De veidošanos. Turklāt tās var tikt pārmantotas arī no senčiem. Dažreiz es domāju par Ķīnas senajiem cilvēkiem, par vecajiem ļaudīm, kas runāja par senču uzkrāto De vai par De uzkrāšanu un tās zaudēšanu. Cik patiesi ir šie vārdi, pilnīgi pareizi!
Labs vai slikts cilvēka iedzimtais pamats nosaka viņa izpratnes spēju. Slikts iedzimtais pamats pasliktina cilvēka izpratnes spēju. Kādēļ tā? Tādēļ, ka cilvēkam ar labu iedzimto pamatu ir daudz baltās matērijas, kura saplūst ar mūsu Visumu, saplūst ar tā īpašību “Džeņ Šaņ Žeņ” bez jebkādas izolācijas. Tādā veidā Visuma īpašība tieši izpaužas tavā ķermenī un nepastarpināti mijiedarbojas ar to. Turpretim melno matēriju jūs iegūstat, darot sliktus darbus. Tā ir pretrunā ar Visuma īpašību, tādēļ melnā matērija veido izolāciju no Visuma īpašības. Kad šīs melnās matērijas ir daudz, tā cilvēkam apkārt veido lauku, bloķējot viņu. Jo lielāks ir šis lauks, jo lielāks ir tā blīvums un biezums, jo sliktāka ir cilvēka izpratnes spēja. Tā kā viņš ir pastrādājis sliktus darbus, viņam ir radusies melnā matērija, kuras dēļ viņš nespēj savienoties ar Visuma īpašību “Džeņ Šaņ Žeņ”. Bieži vien šāds cilvēks vairs netic pilnveidošanās iespējai, viņam ir sliktāka izpratnes spēja, un viņu vairāk bloķē karma, ciešanas mazina viņa ticību, un tas rada grūtības sevis pilnveidošanā.
Cilvēkam, kam baltās matērijas ir vairāk, ir vieglāk pilnveidoties. Ja vien viņš šajā pilnveidošanās procesā saplūdīs ar Visuma īpašību, ja vien viņa Sjiņsjin paaugstināsies, tad viņa De tieši pārvērtīsies par Gun. Taču cilvēks, kam ir daudz melnās matērijas, atgādina rūpnīcu, kas apstrādā izejvielas. Ja citiem ir lietošanai gatavi materiāli, viņam vēl ir vajadzīga papildu procedūra, jo viņam ir izejvielas, kurām nepieciešama pārstrāde. Tātad te vēl ir nepieciešams papildu process, kas izpaužas zināmu grūtību pārvarēšanā, kuru rezultātā melnā matērija tiek pārvērsta par De. Un tikai pēc tam cilvēkam var sākt paaugstināties Gun. Taču šim cilvēkam jau tā ir slikta izpratnes spēja, bet tu liec viņam ciest vēl vairāk, tādā gadījumā viņš vēl vairāk neticēs, un tas viss kļūs viņam nepanesams. Tādēļ tiem, kam ir daudz karmas, ir ļoti grūti pilnveidoties. Senāk Dao un citās skolās, kurās apmācība notika individuāli, valdīja uzskats, ka skolotājs izvēlas mācekli, nevis māceklis skolotāju. Noteicošais, izvēloties mācekli, bija tas, cik daudz šo abu matēriju ir viņa ķermenī.
Iedzimtais pamats nosaka cilvēka izpratnes spēju, taču ne vienmēr tā ir. Dažiem cilvēkiem var būt slikts iedzimtais pamats, taču ģimenes apstākļi var būt ļoti labvēlīgi. Daudzi viņa ģimenes locekļi ir praktizētāji vai budisti, kas tic sevis pilnveidošanai. Šādi apstākļi stimulē viņu ticību, palīdz uzlabot viņu izpratnes spēju, taču tas nav absolūti. Ir cilvēki, kuriem ir labs iedzimtais pamats. Taču viņi netic nekam, kas pārsniedz viņu zināšanu robežas. Tas tādēļ, ka iepriekšējos gados viņu izglītība ir iegūta sabiedrībā, kur ideoloģiskā audzināšana, kam bija raksturīgas galējības, radīja cilvēku ar šauru redzesloku. Tas arī nopietni traucē cilvēkam paaugstināt savu izpratnes spēju.
Minēšu piemēru. Kursu otrajā lekciju dienā es izklāstīju jautājumu par Debesu acs atvēršanu. Bija kāds skolnieks ar labu iedzimto pamatu. Es uzreiz atvēru viņam Debesu aci ļoti augstā līmenī, un viņš ieraudzīja daudz ko tādu, ko citi nespēja saskatīt. Lūk, ko viņš teica klātesošajiem: “Ak, es redzu, kā visur šajā telpā, kur tiek izklāstīts Likums, Faluņ kā sniegpārsliņas krīt uz cilvēkiem. Es redzu Skolotāja Li īsteno ķermeni, redzu Skolotāja Li oreolu, redzu, kā izskatās Faluņ un cik daudz ir Likuma ķermeņu. Redzu, ka Skolotājs Li izklāsta Likumu atšķirīgos līmeņos, redzu, kā Faluņ attīra skolnieku ķermeņus. Vēl es redzu, ka tad, kad Skolotājs lasa lekciju, tad līmeni pēc līmeņa, atšķirīgos līmeņos Skolotāja Gun ķermenis izklāsta Likumu. Turklāt es vēl redzu, kā svētās Debesu jaunavas kaisa ziedus,” un viņš stāstīja vēl daudz ko citu. Viņš redzēja tik brīnumainas ainas, tātad viņa iedzimtais pamats bija diezgan labs. Taču, pabeidzis savu stāstu, viņš paziņoja: “Es tam visam neticu!” Daudzas no šīm lietām jau ir pierādījusi mūsdienu zinātne. Daudzas no tām var rast izskaidrojumu mūsdienu zinātnē. Kaut ko apsprieduši esam arī mēs. Patiesībā tas, ko ir izzinājis cjigun, pārsniedz mūsdienu zinātnes izpratni, tas ir neapšaubāmi. No šā piemēra mēs varam redzēt, ka cilvēka izpratnes spēja ne vienmēr ir atkarīga no viņa iedzimtā pamata.
Izpratne
Kas ir “izpratne”? Izpratne ir jēdziens, kas nāk no reliģijas. Budismā tas apzīmē praktizētāja spēju saprast Budas Likumu, apzīmē izpratni izzināšanas procesā un galīgo izpratni. Tas nozīmē gudrības izpratni. Tomēr tagad šis vārds jau ir ieviests parasto cilvēku ikdienā. Teiksim, apķērīgs cilvēks spēj uzminēt sava priekšnieka domas, zina, kā viņam izdabāt. Par tādu cilvēki runā, ka viņš labi spēj izprast – lūk, kā cilvēki parasti saprot šo jautājumu. Taču, kad tu pārsniegsi parasto cilvēku līmeni un atradīsies nedaudz augstākā līmenī, tad atklāsi, ka principi, kas zināmi parastajiem cilvēkiem viņu līmenī, bieži vien izrādās aplami. Tā nepavisam nav tā izpratne, par kuru mēs runājam. Viltīgs cilvēks nevar būt apveltīts ar labu izpratnes spēju, jo cilvēks, kuram piemīt pārmērīga attapība, bieži vien kaut ko dara tikai tādēļ, lai izrādītos un izpelnītos sava priekšnieka labvēlību. Tādā gadījumā darbu nāksies veikt citiem, kuriem viņš arī paliks parādā. Tā kā viņš ir blēdīgs un spējīgs uz viltībām, tad gūs lielāku labumu, bet citi cietīs zaudējumus. Būdams tik izveicīgs, viņš nevēlas ciest zaudējumus – viņš arī reti kad cieš zaudējumus, un tādā gadījumā zaudējumus cietīs citi. Viņš pievērš arvien lielāku uzmanību šiem nenozīmīgajiem materiālajiem labumiem, un no tā viņa būtība kļūst arvien aprobežotāka. Viņam šķiet, ka tikai parasto cilvēku materiālās intereses ir uzmanības vērtas. Viņš uzskata sevi par praktisku cilvēku un nevēlas ciest jebkādus zaudējumus.
Bet viņu vēl apskauž! Teikšu tev: “Neapskaud viņu.” Tu pat nezini, cik smagi viņam ir dzīvot. Viņš ēd bez apetītes. Slikti guļ. Viņš pat miegā baidās kaut ko pazaudēt. Lai gūtu pašlabumu, viņš ir gatavs atdot pēdējos spēkus. Viņa dzīve patiešām nav viegla. Viņš tam velta visu savu dzīvi. Mēs sakām, – sastopoties ar pretrunām, pasper soli atpakaļ, un pavērsies bezgalīgas debesis un plašas jūras, garantēju, ka atklāsies pilnīgi cita aina. Taču tāds cilvēks kā viņš nevēlas piekāpties. Dzīve viņu ārkārtīgi nogurdina. Tu gan labāk no viņa nemācies. Pilnveidošanās aprindās mēdz teikt, ka tāds cilvēks atrodas dziļos maldos. Dzenoties pēc materiālajiem labumiem, viņš ir pavisam apmaldījies parasto cilvēku vidū. Viegli pateikt, lai viņš notur De! Tu viņam iesaki praktizēt, bet viņš netic: “Praktizēt? Pie jums, praktizētājiem, nav pieņemts atbildēt ar sitienu uz sitienu vai runāt pretī, kad jūs lamā. Cilvēki tev dara pārestības, bet tu sirdī pat nedrīksti turēt naidu pret viņiem. Gluži pretēji, tev vēl jāpateicas viņiem. Jūs visi esat kļuvuši līdzīgi AQ! Jums ar galvu kaut kas nav kārtībā!” Pilnveidošanās tādam cilvēkam nav saprotama. Viņš tevi uzskata par dīvainu. Viņš lūkojas uz tevi kā uz muļķi. Vai tad viņu izglābt nav grūti?
Izpratnei, par kuru mēs runājam, nav sakara ar iepriekš minēto, bet, gluži otrādi, tā skar attieksmi pret savtīgām interesēm, tādēļ viņš arī nosauca mūs par muļķiem. Par tādu izpratni mēs arī runājam. Protams, patiesībā mēs neesam muļķi, mēs tikai ar vieglu sirdi izturamies pret lietām, kas saistītas ar pašlabumu, bet citādā ziņā mēs visi esam ļoti prātīgi. Kad mēs strādājam pie kāda zinātnisko pētījumu projekta, izpildām priekšniecības rīkojumus vai darām kādu darbu, mums viss ir skaidrs un saprotams, un mēs pilnībā varam tikt galā. Mēs tikai ar vieglu sirdi izturamies pret personīgām interesēm un pretrunām starp cilvēkiem. Kurš tādā gadījumā sauks tevi par muļķi? Neviens. Garantēju, ka tā arī būs.
Ņemsim par piemēru kaut vai īstu muļķi. Raugoties no augstākā līmeņa skatpunkta, viss izrādās gluži otrādi. Atrodoties starp parastiem cilvēkiem, muļķis nevar nodarīt nopietnu ļaunumu, nedzenas pēc pašlabuma un slavas, un līdz ar to nezaudē De, citi viņam dod De. Dod, kad sit un lamā viņu. Taču De ir ārkārtīgi vērtīga matērija. Mūsu Visumā pastāv šāds princips – kas nezaudēs, tas neiegūs; lai iegūtu, tev jāzaudē. Ieraugot muļķi, cilvēki sāk lamāties: “Tu esi liels muļķis!” Līdz ar šīm rupjībām uz viņa pusi pāriet gabaliņš De. Nodarot viņam pāri, tu esi ieguvējs, tādēļ tev arī kaut kas ir jāzaudē. Ejot garām, tu iespēri viņam ar kāju: “Kāds tu muļķis!” Un tā pie viņa pāriet vēl viens gabaliņš De. Viņu apvaino, sit, bet viņš uz to visu atbild tikai ar smaidu: “Labi, labi, tu iedevi man De, un es netaisos atteikties no tās!” Padomājiet, kurš gan ir gudrāks, ja šo jautājumu izskata saskaņā ar augstāko līmeņu principiem? Vai tad ne viņš? Viņš ir pats gudrākais. Viņš it nemaz nezaudē De. Cik De tu sviedīsi uz viņa pusi, tik viņš labprāt pieņems, visu atstās sev. Viņš ir dumjš šajā dzīvē, bet nebūs dumjš savā nākamajā pārdzimšanā. Viņa Dvēsele arī nav dumja. Reliģijās runā – ja cilvēkam ir daudz De, tad pēc pārdzimšanas viņš ieņems augstu amatu vai kļūs par bagātu cilvēku – to visu viņš iegūs apmaiņā pret De.
Mēs sakām, ka De var tikt tieši pārveidota par Gun. Līdz kādam līmenim tu vari pilnveidoties, ir atkarīgs no tā, cik daudz tavas De var tikt pārveidots. Tā var tieši tikt pārveidota par Gun. Vai tad ne no šīs matērijas veidojas Gun, kas nosaka cilvēka līmeni un viņa Gun spēku? Vai tad tā nav vērtīga? De var atnest, ienākot šajā pasaulē, kā arī aiznest, aizejot no šīs pasaules. Budismā saka: cik augstu tu spēj pilnveidoties – tāds arī būs tavs Sasnieguma statuss. Cik tu atdosi, tik arī iegūsi – tāda ir lietu loģika. Reliģijās saka – ja tev ir daudz De, tad nākamajā dzīvē tu ieņemsi augstu amatu vai arī tev piederēs milzīgas bagātības. Ja cilvēkam ir maz De, viņš pat žēlastības dāvanas nespēs izlūgties, jo viņam nepietiek De apmaiņai – ja nezaudēsi, tad neiegūsi! Ja cilvēkam vispār nav De, tad gan viņa ķermenis, gan dvēsele tiks pilnībā iznīcināti. Viņš patiešām mirs.
Kādreiz bija tāds cjigun meistars. Sākumā viņa līmenis bija diezgan augsts, pēc tam viņš nokļuva slavas un savtības valgos. Skolotājs aizveda viņa Palīgdvēseli, jo viņam pilnveidojās tieši Palīgdvēsele. Palīgdvēsele kontrolēja cilvēku, kamēr netika aizvesta. Minēšu piemēru. Reiz organizācijā notika dzīvokļu sadale. Priekšnieks teica: “Lai tie, kuriem nepieciešams dzīvoklis, nāk šurp un izstāsta savus dzīves apstākļus. Lai pasaka, cik ļoti viņiem ir nepieciešams dzīvoklis.” Pēc tam katrs stāstīja savu, bet viņš klusēja. Visbeidzot priekšnieks, uzzinājis, ka šim cilvēkam grūtību ir vairāk nekā citiem, nolēma viņam piešķirt dzīvokli. Cits iebilda: “Nē, nedodiet viņam dzīvokli, dodiet man. Man ļoti vajag.” Bet šis cilvēks atbildēja: “Ņem, ja jau vajag.” Parastie cilvēki uzskatītu viņu par muļķi. Kāds zināja, ka viņš ir praktizētājs, un jautāja viņam: “Tu esi praktizētājs un neko neprasi, bet kas tev ir vajadzīgs?” Viņš atbildēja: “Man ir vajadzīgs tas, kas citiem nav vajadzīgs.” Patiesībā viņš nemaz nav dumjš. Viņš ir diezgan apķērīgs cilvēks. Taču, kad tiek skartas viņa personīgās, savtīgās intereses, viņš šādi izturas – ļauj notikumiem ritēt savu gaitu. Citi atkal viņam jautā: “Bet kas cilvēkiem šodien nav vajadzīgs?” Viņš saka: “Cilvēkiem zem kājām mētājas akmeņi, tie nevienam nav vajadzīgi. Es, lūk, arī ņemšu šos akmeņus.” Parastie cilvēki uzskata to par neiedomājamu. Viņi nesaprot praktizētājus, nav spējīgi viņus saprast, starp viņiem ir pārāk liela atšķirība domāšanā. Viņu līmeņi ir pārāk tāli cits no cita. Protams, viņš neņems akmeņus, viņš tikai izteica principu, kas nav saprotams parastajiem cilvēkiem: “Es netiecos pēc tā, ko vēlas parasti cilvēki.” Ņemsim par piemēru akmeni. Budistu Svētajos Rakstos var lasīt, ka Sukhavati paradīzē koki ir no zelta, zeme no zelta, putni no zelta, ziedi no zelta un mājas no zelta, pat Budu ķermeņi laistās zeltā. Tur tu neatradīsi nevienu akmeni. Runā, ka naudas vietā tur izmanto akmeņus. Viņš, protams, nenesīs uz turieni akmeņus. Taču viņš izteica principu, kas nav aptverams parastajiem cilvēkiem. Patiesībā praktizētāji saka: “Mēs nedzenamies pēc tā, pēc kā dzenas parastie cilvēki, mūs nepiesaista tas, kas pieder parastajiem cilvēkiem, bet parastie cilvēki, kaut arī vēlas, tomēr nekad neiegūs to, kas pieder mums.”
Patiesībā izpratne, par kuru mēs runājām iepriekš, – ir tikai izpratne, kas radusies pilnveidošanās procesā un kuru parastie cilvēki saprot pretējā nozīmē. Kad mēs runājam par īstu izpratni, tas skar jautājumu par to, vai spējat saprast un pieņemt Likumu, kuru mūsu pilnveidošanās procesā izklāsta Skolotājs, vai Dao, ko sludina Dao sistēmas Skolotājs; kad pilnveidošanās procesā sastopies ar traucējumiem un grūtībām – vai tu spēj izprast, ka esi praktizētājs, un rīkoties saskaņā ar šo Likumu? Daži vienkārši nekam netic, lai ko tu viņiem teiktu, viņi novērtē tikai reālu labumu parasto cilvēku vidū. Viņi stūrgalvīgi turas pie savas pārliecības, tādēļ arī nespēj noticēt. Citi domā tikai par izdziedināšanos. Tiklīdz es pateicu, ka cjigun vispār nav paredzēts dziedināšanai, viņi uzreiz sajuta antipātiju un pārstāja ticēt maniem vārdiem.
Dažiem nekādi nespēj uzlaboties izpratnes spēja. Viņi patvaļīgi veic dažādas atzīmes manā grāmatā. Tie, kuriem ir atvērusies Debesu acs, redz, ka šī grāmata izstaro daudzkrāsainus starus un mirdz zeltā. Katra zīme tajā ir mana Likuma ķermeņa attēls. Tas viss ir vistīrākā patiesība. Kādēļ lai es melotu? Bet tas, ko tu tur saķēpāji, ir tik melns. Kā tu uzdrīksties tur patvaļīgi zīmēt? Vai tu zini, ar ko mēs šeit nodarbojamies? Vai tad mēs nemācām tevi pilnveidoties uz augstiem līmeņiem? Ir atsevišķas lietas, par kurām tev arī vajag padomāt. Šī grāmata spēj virzīt tavu pilnveidošanās praksi. Vai tad tā nav vērtīga? Tu pielūdz Budu, bet vai tas tev palīdzēs pa īstam pilnveidoties? Tu esi dievbijīgs cilvēks, neuzdrīksties kaut mazliet aizskart Budas statuju un ik dienas kvēpini tās priekšā vīraku, taču tu uzdrīksties sasmērēt Dafa, kas patiešām vada tevi tavā pilnveidošanās praksē.
Runājot par cilvēka izpratnes spēju, ar to tiek domāts, cik dziļi tu spēj izprast to, kas pilnveidošanās procesā veidojas dažādos līmeņos, vai to, ko izklāsta skolotājs, kādu viņa izklāstīto Likumu. Taču tas vēl nav tas, ko mēs saucam par būtisko izpratni. Būtiskā izpratne, par kuru mēs runājam, nozīmē, ka cilvēks no paša pilnveidošanās sākuma, visu atlikušo mūžu, nepārtraukti virzās uz augšu, nepārtraukti atmet dažādas pieķeršanās un cilvēciskas vēlmes. Līdz ar to viņa Gun arī nepārtraukti pieaug, un tā tas turpināsies līdz brīdim, kad viņš spers pēdējo soli sevis pilnveidošanā. De matērija būs pilnībā pārvērsta par Gun, cilvēks būs nogājis visu pilnveidošanās ceļu, kuru viņam ir ieplānojis Skolotājs. Bum! – sprādzienā atveras viss noslēgtais. Debesu acs atveras viņa atrašanās vietas līmeņa pašā augstākajā punktā. Viņš redz patiesās ainas savas atrašanās vietas līmeņa katrā dimensijā, redz dažādu dzīvo būtņu eksistences formas katrā laika telpā, matērijas eksistences formas katrā laika telpā, redz mūsu Visuma patiesību. Tad cilvēkam parādās varenas brīnumspējas. Viņš var nonākt saskarsmē ar dažādām dzīvajām būtnēm. Vai tādā gadījumā viņš nav Dižens Apskaidrotais – cilvēks, kurš pilnveidojoties sasniedzis Apskaidrību? Senajā indiešu valodā to sauc par Budu.
Tā būtiskā izpratne, par kuru mēs runājam, tomēr attiecas uz pēkšņās Apskaidrības formu. Pēkšņā Apskaidrība nozīmē, ka cilvēks atlikušos savas dzīves gadus pilnveidojas ar noslēgtām spējām. Viņš nezina, kādu augstumu ir sasniedzis viņa Gun, nezina, kāda ir viņa pilnveidotā Gun forma. Viņa organismā nav nekādas reakcijas. Pat viņa ķermeņa šūnas ir noslēgtas. Pilnveidotais Gun ir noslēgts. To atbrīvos tikai tad, kad cilvēks izdarīs pēdējo soli pilnveidošanās ceļā. Tā var notikt tikai cilvēkam ar diženu iedzimto pamatu. Pilnveidošanās tādam cilvēkam ir diezgan mokošs process. Sākot ar to, lai būtu labs cilvēks, viņš to vien dara, kā paaugstina savu Sjiņsjin, pārcieš grūtības, pilnveidojas augšup, vienmēr ir prasīgs Sjiņsjin paaugstināšanā, bet viņš neredz savu Gun. Tādam cilvēkam pilnveidoties ir visgrūtāk. Pa tādu ceļu var iet tikai cilvēks ar diženu iedzimto pamatu. Lai arī cik gadus viņš pilnveidotos, viņš tik un tā neko nezina.
Pastāv arī cita izpratnes forma, un to sauc par “pakāpenisko Apskaidrību”. Daudzi no jums jau pašā sākumā sajuta Faluņ rotāciju. Reizē ar to es jums atvēru Debesu aci. Dažādu iemeslu dēļ daži no jums pagaidām vēl neredz, bet nākotnē varēs redzēt, vai arī slikti redz, bet nākotnē varēs redzēt labāk, daži nemāk ar to rīkoties, bet nākotnē iemācīsies. Katrs nepārtraukti paaugstina savu līmeni. Līdz ar Sjiņsjin paaugstināšanos un dažādu pieķeršanos atmešanu parādīsies dažādas pārdabiskās spējas. Viss pilnveidošanās process un ķermeņa pārveidošanas process notiek apstākļos, kad jūs varat to redzēt un sajust. Tādā veidā, sperot pēdējo soli savā pilnveidošanās ceļā, tu pilnībā izzināsi Visuma patiesību un sasniegsi visaugstāko līmeni, kāds tev ir jāsasniedz. Beņti izmaiņas un pārdabisko spēju pastiprināšanās sasniegs noteiktu līmeni, pakāpeniski tuvojoties noteiktajam mērķim. Tāds ir pakāpeniskās Apskaidrības process. Pilnveidošanās ceļš pakāpeniskajā Apskaidrībā arī nav viegls. Kad cilvēkiem parādās pārdabiskas spējas, daži, nespējot atbrīvoties no pieķeršanās, var viegli tās parādīt citiem vai pastrādāt ko sliktu. Tādā veidā tavs Gun kritīsies, tava pilnveidošanās izrādīsies veltīga, un galu galā tu pazudināsi sevi. Daži spēj ieraudzīt dažādu līmeņu dzīvo būtņu izpausmes formas. Tās var likt tev darīt te vienu, te otru, var pamudināt tevi praktizēt viņu lietas, var pieņemt tevi par mācekli. Taču tās nevar palīdzēt tev iegūt Īsteno Sasniegumu, jo pašas vēl nav to ieguvušas.
Turklāt cilvēki, kas mīt augstāko līmeņu dimensijās, ir svētie. Viņi spēj pārvērsties par milžiem, spēj demonstrēt dažādas brīnumspējas. Ja tu nespēsi saglabāt taisnu prātu, tad, visticamāk, sekosi viņiem. Ja tā notiks, tad tu būsi veltīgi pilnveidojies. Lai arī tavā priekšā būtu bijis īsts Buda vai īsts Daoss, tev no jauna jāsāk sava pilnveidošanās. Vai tad cilvēki, lai arī kādās Debesīs viņi atrastos, nav svētie? Tikai tad, kad tava pilnveidošanās būs sasniegusi ārkārtīgi augstu līmeni un tu būsi sasniedzis mērķi, tu varēsi pilnībā izrauties. Tomēr parasta cilvēka acīs tas svētais patiešām liekas augsts un milzīgs, turklāt ar lielām spējām apveltīts, taču diezin vai viņš ir guvis Īsteno Sasniegumu. Vai spēsi palikt nesatricināms, kad tev traucēs visdažādākās informācijas un kārdinās visdažādākās ainas? Tādēļ pilnveidoties ar atvērtu Debesu aci arī ir grūti. Šajā gadījumā ir vēl grūtāk noturēt Sjiņsjin. Labi, ka es dažiem no jums atveru pārdabiskās spējas tikai pusceļā, un tikai pēc tam sākas pakāpeniskās Apskaidrības stāvoklis. Debesu aci es atvēršu visiem, bet daudzu pārdabiskajām spējām mēs neļausim izpausties. Kad tavs Sjiņsjin pakāpeniski paaugstināsies līdz noteiktam līmenim, kad tavs dvēseles stāvoklis būs kļuvis noturīgs, kad tu spēsi valdīt pār sevi, tad es uzreiz “ar sprādzienu visu atvēršu”. Kad tu noteiktā līmenī sasniegsi pakāpenisko Apskaidrību, tev jau būs vieglāk pār sevi valdīt, un tad parādīsies visādas pārdabiskās spējas. Tu turpināsi savu pilnveidošanos, un visbeidzot pārdabiskās spējas atklāsies pilnībā. Tavām pārdabiskajām spējām ļauj izpausties pilnveidošanās pusceļā – tā notiks ar daudziem no jums, tādēļ nevajag steigties skatīties.
Jūs droši vien esat dzirdējuši, ka dzenbudismā arī runā par dalījumu pēkšņajā un pakāpeniskajā Apskaidrībā. Dzenbudisma sestais patriarhs Hueinens iestājās par pēkšņu Apskaidrību, bet Šeņsju no ziemeļu sektas – par pakāpenisku. Vēstures gaitā starp tiem norisinājās ilgstošs strīds. Sprieda gan šā, gan tā. Manuprāt, tādam strīdam nav nekādas nozīmes. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi strīdējās tikai par to, kā pilnveidošanās procesā saprast kādu principu. Daži šo principu var saprast uzreiz, bet citi var izprast un aptvert pakāpeniski. Vai nav vienalga, kā to izprast? Labāk, protams, saprast uzreiz, bet pakāpeniski izprast arī nav slikti. Vai tad abos gadījumos tā nav Apskaidrība? Gan viens, gan otrs ir Apskaidrība, tādēļ ir pieļaujama jebkura forma.
Cilvēks ar diženu iedzimto pamatu
Kas ir cilvēks ar diženu iedzimto pamatu? Cilvēks ar diženu iedzimto pamatu tomēr atšķiras no cilvēka ar labu vai sliktu iedzimto pamatu. Tādu cilvēku ar diženu iedzimto pamatu ir ļoti grūti atrast. Ilgstoša vēsturiskā perioda laikā piedzimst tikai viens tāds cilvēks. Protams, cilvēkam ar diženu iedzimto pamatu pirmām kārtām jābūt ļoti daudz De, viņa baltās matērijas laukam ir jābūt milzīgam. Tas ir neapšaubāmi. Turklāt viņam jāspēj izturēt ciešanas no ciešanām, jābūt apveltītam ar diženu pacietību, jāprot atsacīties, kā arī jābūt spējīgam saglabāt De, viņa izpratnes spējai jābūt izcilai un tā tālāk.
Kas ir ciešanas no ciešanām? Budismā valda uzskats, ka būt par cilvēku – tās jau ir ciešanas. Ja jau esi kļuvis par cilvēku, tad tev nākas ciest. Budismā uzskata, ka dzīvajām būtnēm visās citās dimensijās nav tādu ķermeņu, kādi ir parastiem cilvēkiem, tādēļ tās neslimo un tām nav problēmu, kas saistītas ar piedzimšanu, novecošanu, slimībām un nāvi. Viņām nav tādu ciešanu. Cilvēki, kas atrodas citās dimensijās, spēj pacelties gaisā, viņiem nav svara. Tas ir lieliski. Parastiem cilvēkiem ir fiziskais ķermenis, un no tā arī rodas problēmas. Šis ķermenis nespēj izturēt ne aukstumu, ne karstumu, ne slāpes, ne badu, ne nogurumu. Turklāt pastāv vēl arī piedzimšanas, novecošanas, slimību un nāves problēmas. Jebkurā gadījumā cilvēkam nav komforta.
Kādā avīzē lasīju ziņas, ka zemestrīcē Tanšaņas pilsētā daudzi gājuši bojā, bet daļa cietušo izglābti. Šo cilvēku vidū tika veikta īpaša sociālā aptauja. Viņiem uzdeva jautājumu par to, ko viņi izjutuši miršanas brīdī? Pretēji gaidītajam, visi šie cilvēki pieminēja kādu īpašu stāvokli, turklāt visi vienādu – cilvēks nāves brīdī neizjūt bailes, tieši otrādi, acumirklī piedzīvo atbrīvošanās sajūtu, izjūt kādu vēl nepieredzētu saviļņojumu. Vieni jūt, ka acumirklī ir atbrīvojušies no sava ķermeņa važām un bezsvara stāvoklī uzlido gaisā – ārkārtīgi brīnišķīgi. Turklāt viņi arī redzējuši savu ķermeni. Otri pat redzējuši dzīvās būtnes no citām dimensijām, un vēl trešie devušies uz dažādām vietām. Visi viņi pieminēja to mirkli, kad izjuta kādu nepieredzētu saviļņojumu, sajūtot atbrīvošanos no ciešanām. Tas liecina, ka mūsu fiziskais ķermenis sagādā mums tikai ciešanas. Tomēr mēs visi esam tādi piedzimuši, tādēļ arī nezinām, ka tās ir ciešanas.
Es teicu, ka cilvēkam ir jāiztur ciešanas no ciešanām. Citu dienu es stāstīju, ka cilvēces laika telpas jēdziens atšķiras no tā, kāds tas ir citās, vēl lielākās laika telpās. Mums viens šičeņ ir pielīdzināms divām stundām, bet tajā dimensijā tas ir pielīdzināms veselam gadam. Tur teic, ka šis cilvēks ir patiešām neparasts, viņš praktizē tik mokošā vidē. Saka arī, ka šim cilvēkam ir radusies vēlme sasniegt Dao un ka viņš vēlas pilnveidoties, viņš ir ļoti neparasts cilvēks. Šādās ciešanās viņš vēl nav pazaudējis savu sākotnējo būtību, viņam vēl gribas pilnveidoties un atgriezties atpakaļ. Kādēļ praktizētājiem drīkst sniegt palīdzību bez jebkādiem nosacījumiem? Tieši tādēļ. Pieņemsim, ka šis cilvēks ir nosēdējis meditācijā visu nakti šajā parasto ļaužu dimensijā. Viņi to ieraudzīja un runā, ka šis cilvēks ir patiešām izcils, lūk, nosēdējis meditācijā jau sešus gadus. Tas ir tādēļ, ka mums viens šičeņ ir pielīdzināms vienam gadam tajā pusē. Mūsu cilvēce atrodas ārkārtīgi īpašā dimensijā.
Kā izturēt ciešanas no ciešanām? Piemēram, cilvēks iet uz darbu. Organizācijā, kurā viņš strādā, ar katru dienu klājas arvien sliktāk. Nav pieļaujams, ka darbinieku būtu vairāk nekā nepieciešams. Darbavietā notiek reorganizācija. Tiek ieviesta darba līgumu sistēma. Tiem, kas izrādījās lieki, bija jāaiziet no darba. Viņš ir atlaisto vidū, tas nozīmē, ka palicis bez dienišķā maizes kumosa. Kāds viņam ir noskaņojums? Nav algas, kā iztikt? Varbūt sākt nodarboties ar ko citu, bet viņš vairāk neko neprot. Sarūgtināts dodas mājās. Pārnācis mājās, viņš atrod savu veco tēvu smagi slimu. Viņš sāk raizēties un steigšus rīkoties – vajag ātri nogādāt sirmgalvi slimnīcā. Ar grūtībām viņš aizņemas naudu un ievieto veco tēvu slimnīcā. Dodas mājup, lai kaut ko tēvam pagatavotu. Tiklīdz pārkāpj mājas slieksni, pie viņa ierodas dēla skolotājs un saka: “Jūsu dēls ir pamatīgi piekāvis klasesbiedru. Nāciet un paskatieties tūlīt.” Tiklīdz viņš tiek ar to galā un atnāk mājās, kāds piezvana pa telefonu un paziņo, ka viņa sievai ir mīļākais. Protams, ar jums tā nenotiks. Parasts cilvēks nespēs izturēt tādas mokas. Nodomās: “Kādēļ gan dzīvot tālāk, labāk atrast virvi un pakārties. Dzīvot vairs negribas! Līdz ar nāvi beidzas visas raizes!” Es saku, ka cilvēkam jāiztur ciešanas no ciešanām, protams, ne vienmēr tādā veidā. Savstarpējas intrigas, Sjiņsjin pretrunas, cīņa par personīgiem labumiem – tas viss nebūt nav vieglāk pārvarams. Daudzi cilvēki dzīvo tikai dēļ aizvainojuma, kas pārpildījis sirdi, un ir gatavi pakārties, kad nevar vairs izturēt. Tādēļ mēs sakām, ka mums jāpilnveidojas šādā sarežģītā vidē, mums ir jāiztur ciešanas no ciešanām, turklāt jābūt apveltītiem ar diženu pacietību.
Kas tad ir dižena pacietība? Vispirms praktizētājiem ir jāuzvedas šādi: nedrīkst atbildēt ar sitienu uz sitienu, ar lamām uz lamām. Tev jāspēj paciest. Citādi – kāds gan tu esi praktizētājs? Daži saka: “Ir ļoti grūti izkopt sevī pacietību. Man ir slikts raksturs.” Ja raksturs ir slikts, tad maini to. Praktizētājiem noteikti ir jābūt pacietīgiem. Daži cilvēki, audzinot bērnus, iekarst dusmās, no kā izceļas briesmīgs troksnis. Audzinot bērnus, tev nevajag tā rīkoties, nevajag dusmoties pa īstam. Pret bērniem vajag izturēties saprātīgi, un tikai tad tavai audzināšanai būs labi rezultāti. Padomā, kā tev varēs pieaugt Gun, ja tu, nespējot paciest, dusmojies pat par sīkumiem. Kāds saka: “Ja kāds uz ielas man iespers un apkārt nebūs neviena pazīstama, es spēšu to paciest.” Es saku, ka ar to vien nepietiek. Kaut kad nākotnē tu, iespējams, saņemsi pļauku kāda klātbūtnē, kura priekšā visvairāk baidies tikt apkaunots, un tu kritīsi kaunā. Kāda būs tava pieeja šim jautājumam, vai spēsi izturēt? Pieņemsim, tu izturēsi, bet ņemsi visu pie sirds, tas arī neder. Visiem zināms, ka tie, kas sasnieguši Arhata līmeni, vairs neņem neko pie sirds, it nemaz nepievērš uzmanību parasto cilvēku lietām. Viņi vienmēr ir priecīgi, un viņu sirds ir mierīga, lai arī kādus zaudējumus viņi ciestu. Ja tu patiešām tā rīkosies, tas nozīmē, ka jau būsi ieguvis sākotnējo Sasnieguma statusu – Arhata statusu.
Daži saka: “Ja mēs pacietīsim līdz tādai pakāpei, tad parastie ļaudis teiks, ka mēs esam pārmēru gļēvi un vāji un esam pārāk viegli izmantojami.” Es saku, ka tā nav ne gļēvulība, ne vājums. Padomājiet, pat vecāka gadagājuma un izglītoti parastie cilvēki augstu vērtē savaldību, nepielīdzina sevi parastiem ļaudīm un atturas no strīdiem. Ko gan tad runāt par mūsu praktizētājiem? Kāda gan tur gļēvulība un vājums? Manuprāt, tā tieši ir lielas pacietības un stipras gribas izpausme. Tikai praktizētājiem var būt tik dižena spēja paciest. Ir tāds teiciens: “Parasts cilvēks necietīs aizvainojumu un izvilks zobenu, lai cīnītos.” Parasti cilvēki, bez šaubām, tā arī rīkojas. Tu mani lamā, un es atbildu tev ar to pašu. Tu man iesiti, un es, protams, atbildu tev ar sitienu. Tātad viņi ir parasti cilvēki. Vai gan tādus var uzskatīt par praktizētājiem? Ja pilnveidojoties tev nav stipras gribas, ja nespēj savaldīties, tad nespēsi sasniegt tādu pacietību.
Visiem zināms, ka senajā Ķīnā bija cilvēks, kuru sauca Haņ Sjiņs, viņš bija ļoti talantīgs cilvēks, imperatora Liu Bana virspavēlnieks un krietns atbalsts valstij. Kādēļ viņš varēja uzņemties tik atbildīgu pienākumu? Haņ Sjiņs kopš bērnības bija neparasts cilvēks. Ir kāds stāsts par to, kā Haņ Sjiņs izcieta pazemojumu, izlienot kādam vīram starp kājām. Kopš bērnības Haņ Sjiņs praktizējās kaujas mākslās. Tajā laikā tie, kuri apguva kaujas mākslas, vienmēr staigāja ar zobenu. Reiz viņš gāja pa ielu, un kāds nelietis, iespiedis rokas sānos, aizšķērsoja viņam ceļu: “Kādēļ gan tev zobens? Tu uzdrošināsies nogalināt cilvēku? Ja uzdrošināsies, tad nocērt man galvu.” Pēc šiem vārdiem viņš pastiepa savu kaklu. Haņ Sjiņs nodomāja: “Kādēļ man cirst tavu galvu?” Arī tajā laikā par slepkavību bija jāstājas tiesas priekšā un par dzīvību jāsamaksā ar dzīvību. Vai tad drīkst patvaļīgi nogalināt cilvēku? Tas cilvēks pamanīja, ka Haņ Sjiņs neuzdrīkstas nogalināt, un teica: “Ja jau tu neuzdrīksties mani nogalināt, tad izrāpo man starp kājām.” Haņ Sjiņs patiešām izrāpoja viņam starp kājām. Tas parāda, ka Haņ Sjiņam piemita reti sastopama un dižena pacietība. Viņš atšķīrās no parastiem ļaudīm un tādēļ varēja uzņemties tādu atbildīgu pienākumu. Cilvēki dzīvo, lai aizstāvētu savu godu – tas nav nekas cits, kā vien laicīgu cilvēku uzskats. Padomājiet, vai tādi uzskati par dzīvi nerada cilvēkam grūtības un ciešanas? Vai tā dēļ ir vērts dzīvot? Haņ Sjiņs tomēr bija parasts cilvēks, bet mēs esam cilvēki, kas pilnveidojas. Mums jābūt daudz labākiem par viņu. Mūsu mērķis ir pārsniegt parasto ļaužu līmeni un pacelties uz augstiem līmeņiem. Tādā situācijā mēs nenonāksim. Tomēr pazemojumi un aizvainojumi, kuriem praktizētāji tiek pakļauti starp parastiem ļaudīm, nebūt nav mazāk nozīmīgi par tāda veida atgadījumu. Sjiņsjin pretrunas starp cilvēkiem, manuprāt, nebūt nav vieglāk izturamas, tās pat pārspēj to – tās pārvarēt arī ir ļoti grūti.
Turklāt tiem, kas pilnveidojas, ir jāatsakās no ikvienas pieķeršanās un vēlmes, kas raksturīgas parastiem cilvēkiem. Ja to nevar panākt uzreiz, tad var censties sasniegt pakāpeniski. Ja tu jau šodien spētu to izdarīt, tad jau šodien kļūtu par Budu. Pilnveidoties vajag pakāpeniski, taču tu nedrīksti atslābināt prasības pret sevi. Iespējams, tu teiksi: “Skolotājs sacīja, ka pilnveidoties vajag pakāpeniski, tad mēs arī to darīsim bez steigas.” Nekādā gadījumā! Tev jābūt prasīgam pret sevi. Pilnveidojoties Budas Likumā, tev jābūt centīgam un apņēmīgam.
Tāpat ir nepieciešams saglabāt De, noturēt Sjiņsjin pienācīgā līmenī, un nedrīkst rīkoties neapdomīgi. Tu nedrīksti darīt, ko vien vēlies, tev jānotur savs Sjiņsjin. Parasto ļaužu vidū mēs bieži dzirdam tādus izteicienus kā “darīt labu”, “uzkrāt De”. Praktizētāji nepievērš uzmanību De uzkrāšanai, mēs pievēršam uzmanību De saglabāšanai. Kādēļ mēs pievēršam uzmanību De saglabāšanai? Tādēļ, ka ieraudzījām tādu apstākli – par De uzkrāšanu tiek runāts starp parastiem ļaudīm, un, ja kāds ir uzkrājis daudz De, izdarījis kaut ko labu, tad viņam nākamajā pārdzimšanā viss būs labi. Taču mums nepastāv šāda problēma. Ja tu veiksmīgi pabeigsi pilnveidošanos un sasniegsi Dao, tad tev vairs nepastāvēs jautājums par pārdzimšanu. Runājot par De saglabāšanu, mēs to saprotam ar vēl vienu nozīmi – ka baltā un melnā matērija mūsu ķermenī uzkrājas ne jau vienas dzīves laikā, tās tiek pārmantotas kopš seniem laikiem. Apstaigāsi visu pilsētu un pat tad, iespējams, neatradīsi iespēju izdarīt labu darbu. Diez vai tu spēsi to atrast, pat ja meklēsi šādu iespēju katru dienu.
Te ir vēl kāda nozīme. Pieņemsim, ka tev atļauj uzkrāt De. Tu uzskati kaut ko par labu un sāc to darīt, bet tas izrādās slikts. Varbūt tev šķiet, ka kāda lieta ir slikta un tu iejaucies, lai apturētu to, taču, iespējams, tā varēja būt laba. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tu nespēj saskatīt aiz tā esošo iepriekšnolemtību. Mūsu sabiedrības likumi nosaka parasto ļaužu lietas. Tur nav problēmu. Būdams praktizētājs, tu pārsniedz parasto, tu esi neparasts. Neparastiem cilvēkiem ir jāvadās pēc neparastiem principiem, nevis pēc parasto cilvēku principiem. Tā kā tu nezini kādas lietas iepriekšnolemtību, tu ļoti viegli vari kļūdīties. Tādēļ mēs runājam par bezdarbību, tu nedrīksti darīt, kas vien tev ienāk prātā. Daži saka: “Es gribu pamācīt sliktus cilvēkus.” Tādā gadījumā es tev ieteiktu kļūt par policistu. Taču mēs nesakām, ka tev jāpaliek malā, ja notiek slepkavība vai ļaunprātīga dedzināšana. Es jums tikai skaidroju, – kad starp cilvēkiem rodas konflikts – kāds kādam iesper ar kāju, kāds kādam iesit ar dūri – pilnīgi iespējams, ka viens bija otram parādā, un tagad viņi ir norēķinājušies. Ja tu iejauksies, viņiem neizdosies norēķināties, un viss atkārtosies kaut kad vēlāk. Tas nozīmē, ka tu nezini, kāda ir šo lietu iepriekšnolemtība, un viegli vari izdarīt ko sliktu un tāpēc pazaudēt De.
Tas nekas, ka parastie cilvēki iesaistās parasto cilvēku lietās, jo viņi izmantos savus principus, lai tās risinātu. Tev jāvērtē lietas pēc augstākiem principiem. Ja tu stāvēsi malā, kad notiek slepkavība vai ļaunprātīga dedzināšana, tad tā jau būs Sjiņsjin problēma. Kā gan tu joprojām varēsi būt labs cilvēks? Ja tu neiejauksies šādās lietās, tad kādās lietās tev vēl iejaukties? Taču šādas lietas nav saistītas ar mūsu praktizētājiem. Diez vai tev tādas tiks sarīkotas, un diez vai tu tādas sastapsi. Mēs runājam par De saglabāšanu tamdēļ, lai tu neizdarītu neko sliktu. Pastāv tāda varbūtība, ka tu nodarīsi ļaunumu jau tad, kad tikai pavisam nedaudz iejauksies kādā lietā. Tad tu pazaudēsi De. Ja pazaudēsi De, kā gan tu paaugstināsi savu līmeni? Kā sasniegsi savu galamērķi? Te pastāv šāds jautājums. Turklāt nepieciešama arī laba izpratnes spēja. Labs iedzimtais pamats var būt par iemeslu labai izpratnes spējai, un sava nozīme var būt arī apkārtējās vides ietekmei.
Mēs jau teicām, ja ikviens no jums pilnveidos savu iekšējo būtību, meklēs savā Sjiņsjin, meklēs pieļauto kļūdu iemeslus, lai nākamajā reizē spētu visu izdarīt labāk, un, iekams ķerties pie kādas lietas, pirmām kārtām padomās par citu interesēm, tad cilvēku sabiedrība kļūs labāka, tās morāle paaugstināsies, garīgā kultūra, sabiedriskās drošības stāvoklis uzlabosies un, iespējams, vairs nebūs vajadzīga policija. Nevienam nevajadzēs kontrolēt citus, katrs pats spēs valdīt pār sevi, katrs meklēs nepilnības sevī. Cik gan labi tas būs. Kā zināms, tagad likumi tiek pakāpeniski papildināti un kļūst stingrāki. Taču kādēļ vēl arvien ir tādi, kas dara sliktu? Kādēļ viņi neievēro pastāvošos likumus? Tas tādēļ, ka tu nevari kontrolēt viņu prātus. Kad citi neredz, viņi tik un tā dara nekrietnas lietas. Taču, ja ikviens pilnveidos savu sirdi, tad būs pavisam cita aina. Tad tev vairs nebūs nepieciešams stāvēt taisnīguma sardzē.
Es varu izklāstīt Likumu tikai līdz šim līmenim, lai iegūtu to, kas ir augstākā līmenī, tev pašam jāpilnveido sevi. Daži uzdod man arvien konkrētākus jautājumus, tajā skaitā arī jautājumus, kas skar ikdienišķus sīkumus. Ja es uz visu atbildēšu, tad kā gan tu pilnveidosies?! Tev ir jāpilnveidojas pašam, tev pašam jāizprot. Ja es visu smalki izskaidrošu, tad tev nebūs iespējas pilnveidoties. Labi, ka Dafa ir jau izklāstīts. Tu vari rīkoties saskaņā ar Dafa.
* * *
Domāju, ka mans Likuma izklāstīšanas laiks drīz beigsies, tādēļ es vēlos jums atstāt īstenu lietu, lai turpmākajā pilnveidošanās procesā jums būtu Likums, pēc kura vadīties. Visā Likuma izklāstīšanas procesa laikā es izturējos ar atbildības sajūtu pret ikvienu no jums un visu sabiedrību. Mēs patiešām rīkojāmies tieši pēc tāda principa. Runājot par rezultātu – par to es noklusēšu, lai sabiedrība pati novērtē. Man ir vēlēšanās izplatīt Dafa, lai vēl vairāk cilvēku gūtu no tā labumu, lai tie, kuri patiešām vēlas veltīt dzīvi sevis pilnveidošanai, varētu pilnveidoties augšup, vadoties pēc Likuma. Vienlaikus Likuma izklāstīšanas procesā mēs izskaidrojām principus, kā būt cilvēkam, un ceram, ka pēc mūsu kursiem, pat ja tu nespēsi pilnveidoties saskaņā ar Dafa, tad vismaz būsi krietns cilvēks, un tas dos labumu mūsu sabiedrībai. Īstenībā, jau atstājot šīs telpas, tu spēsi būt labs cilvēks, jo tagad zini, kā par tādu būt.
Likuma izklāstīšanas procesa laikā bija arī dažas lietas, kas negāja gludi, turklāt bija ļoti lieli traucējumi no dažādām pusēm. Taču, pateicoties organizatoru un dažādu sabiedrības slāņu vadošo ierēdņu lielajam atbalstam, kā arī mūsu darbinieku pūlēm, mūsu kursi ir noritējuši diezgan veiksmīgi.
Viss, ko esmu izklāstījis savās lekcijās, vērsts uz to, lai mācītu jūs pilnveidoties uz augstiem līmeņiem, ko agrāk neviens nav darījis. Es izskaidroju visu precīzi, skaidri un saskaņā ar mūsdienu zinātni un zināšanām par cilvēka ķermeni, turklāt izskaidroju ļoti augstā līmenī. Mana uzmanība galvenokārt tika veltīta tam, lai jūs visi patiešām varētu saņemt Likumu un pilnveidoties augšup. Likuma izklāstīšanas un Gun apmācības laikā daudzi uzskatīja, ka Likums ir patiešām brīnišķīgs, bet rīkoties saskaņā ar to ir grūti. Patiesībā – grūti vai ne, manuprāt, ir atkarīgs no tā, par ko ir runa. Parastajiem cilvēkiem, kas negrasās pilnveidoties, tas būs ļoti grūti, neiedomājami un nesasniedzami. Viņš ir parasts cilvēks, viņš nevēlas pilnveidoties, viņš noteikti uzskatīs, ka tas ir ļoti grūti. Laodzi ir teicis: “Kad gudrs cilvēks dzird par Dao, viņš to centīgi praktizē. Kad vidusmēra cilvēks dzird par Dao, viņš praktizē to reizi pa reizei. Kad muļķis dzird par Dao, viņš skaļi smejas par to. Ja viņš nesmejas par to, tad tas jau nav Dao.” Manuprāt, īstenam praktizētājam tas ir ļoti viegli, tas nav nekas nesasniedzams. Patiesībā daudzi mūsu praksi agrāk uzsākušie skolnieki, gan šeit klātesošie, gan tie, kas nav šeit klāt, jau ir sasnieguši samērā augstu pilnveidošanās līmeni. Es to neteicu, jo raizējos, ka tev var rasties pieķeršanās, pašapmierinātība un tamlīdzīgi, kas var ietekmēt Gun izaugsmi. Tas, kurš īsteni pilnveidojas, spēj paciest, spēj atteikties no ikvienas pieķeršanās un spēj palikt vienaldzīgs pret pašlabumu – tādam cilvēkam tas nav grūti. Kad cilvēks nevēlas atteikties no kādas pieķeršanās, viņš apgalvo, ka tas ir grūti. Pilnveidošanās prakses metode pati par sevi nerada nekādas grūtības, un paaugstināt savu līmeni nav grūti. Tas viss cilvēkam šķiet grūti tikai tad, ja viņš pats nevēlas atbrīvoties no pieķeršanās. Saskaroties ar reālām interesēm, ir ļoti grūti atbrīvoties no ikvienas pieķeršanās, jo materiālie labumi vienmēr ir acu priekšā. Kā gan cilvēks var palikt pret to visu vienaldzīgs? Lūk, kur slēpjas grūtības, par kurām viņš runā. Kad cilvēku starpā radīsies nesaskaņas, ja tu nespēsi pārvarēt savas dusmas, ja neuzvedīsies kā praktizētājs, tad es saku, ka tas nav pieļaujams. Agrāk, kad es nodarbojos ar pilnveidošanos, daudzi cildeni gudrie man teica tā: “Grūti paciešamais ir paciešams, grūti paveicamais ir paveicams.” Tas patiešām tā ir, pēc kursiem jūs varat pamēģināt. Kad patiešām būsi nonācis nelaimē vai saskāries ar kādu pārbaudījumu, tad pamēģini. Grūti paciest, bet ciet, izskatās neiespējami, saka – to ir grūti paveikt – tad pamēģini, vai varēsi to galu galā paveikt vai ne. Ja tu patiešām tiksi ar to galā, tad nenoliedzami atklāsi “vītolu pavēni, košus ziedus un vēl arī ciematu tuvumā”!
Esmu pārāk daudz runājis, tik daudz, ka jums ir grūti to visu atcerēties. Vēlos izteikt mūsu galvenās prasības: es ceru, ka turpmāk pilnveidojoties jūs rīkosieties kā praktizētāji un patiesi turpināsiet pilnveidoties. Es ceru, ka agrāk praksi uzsākušie un arī jaunie skolnieki spēs pilnveidoties saskaņā ar Dafa un gūs panākumus, un veiksmīgi sasniegs Pilnību! Es ceru, ka jūs visi patiesi praktizēsiet, nezaudējot ne mirkli.
