Debesu ķermenis ir tik milzīgs, ka pat dievi, debesu valdnieki vai pavēlnieki nezina, kas atrodas ārpus tā. Un dzīvību ir tik daudz, ka tās nav iespējams saskaitīt. Tomēr visas dzīvības Debesu ķermenī, raugoties no sava materiālās eksistences līmeņa, redz pasauli, kurā tās dzīvo, visaptveroši. Visas šīs dzīvības redz pasauli tāpat, kā to redz dievišķās būtnes, tikai bez dievišķajām būtnēm piemītošās izpratnes, gudrības un spējām. Tas nozīmē, ka neviena dzīvība Debesu ķermenī neatrodas tādā pašā stāvoklī, kādā ir cilvēki, kuri nespēj ieraudzīt pasauli, kurā dzīvo, tādu, kāda tā ir patiesībā – neredz citas dzīvības formas, kas mīt viņu apkārtējā vidē, nevar ieraudzīt šajā vidē esošos materiālos priekšmetus tādus, kādi tie ir patiesībā. Rezultātā cilvēku domāšanas veids un arī viņu pasaules uztvere ir visai savdabīgi un ierobežoti. Tādējādi šīs pasaules sabiedrība atrodas maldos (izņemot dievišķās būtnes, kas jau sākotnēji atradās Trīs sfērās, un atsevišķas parādības garīgajā sfērā).
Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka Debesu ķermenis un daudzās tajā esošās visumu sistēmas bija sasniegušas kosmiskā cikla “veidošanās, stabilitāte, deģenerācija un iznīcība” pēdējo stadiju. Tā kā viss virzījās uz pilnīgu iznīcību un pazušanu nebūtībā, Radītājs nolēma glābt visas dzīvās būtnes.
Debesu ķermeņa visumi, kā arī neskaitāmas tajos mītošās dzīvās būtnes – tai skaitā visi dažādo visumu pavēlnieki, valdnieki un dievi – bezgala ilgajā “veidošanās, stabilitātes, deģenerācijas un iznīcības” procesā bija nonākuši līdz iznīcībai, jo bija kļuvuši sliktāki salīdzinājumā ar to, kādi tie bija veidošanās stadijas sākumā. Citiem vārdiem sakot, pēc visa šī ilgā laika perioda tie jau vairs neatbilda savu attiecīgo līmeņu standartiem. Tā ir neizbēgama eksistences attīstības gaita.
Un tā, lai glābtu dzīvās būtnes, Radītājs izveidoja pasauli ārpus Debesu ķermeņa. Tā bija paredzēta neskaitāmu Debesu ķermeņa dzīvo būtņu glābšanai, un to sauc par “Trīs sfērām”. Trīs sfērās pastāv trīs eksistences līmeņi. Dzīvajām būtnēm zemākajā no trim līmeņiem nav nekādu spēju un augstākas izpratnes vai gudrības, tās eksistē vidē, kurā pastāv visvairāk ciešanu un ir visdziļākie maldi. Tā ir cilvēku pasaule. Otrajā līmenī esošie ļaudis un būtnes izpratnē un gudrībā pārspēj tikai cilvēci, tāpēc viņi spēj redzēt situāciju tikai cilvēku pasaulē un tajā sfērā, kurā atrodas viņi paši. Cilvēki tos dēvē par debesu būtnēm. Bet būtnes, kas atrodas vēl līmeni augstāk, var pārredzēt situāciju divās zemāk esošajās sfērās, kā arī situāciju savā sfērā; viņu izpratnes un gudrības spēja Trīs sfērās ir visaugstākā. Cilvēki tās dēvē par dievībām vai dievišķām būtnēm. Tomēr nevienai dzīvajai būtnei, kas atrodas Trīs sfērās, nav spēju ieraudzīt Visuma patieso ainu, nedz arī vēl augstākas debesu valstības, kurās mīt dievišķās būtnes.
Tādējādi cilvēce dzīvo maldos, tai piemīt viszemākā līmeņa izpratne un gudrība, un tā nespēj saskatīt lietu būtību. Tāds bija Radītāja nodoms, un tas tika darīts ar nolūku glābt visas dzīvās būtnes pirms galīgās iznīcināšanas beigu laikos. Tā dzīvajām būtnēm rodas iespēja izvairīties no šāda likteņa, ja vien tām šajā maldu un pārbaudījumu pilnajā pasaulē izdodas saglabāt savu iedzimto labestību. Tas patiešām ir ļoti grūti, jo šī “veidošanās, stabilitātes, deģenerācijas un iznīcības” cikla pēdējā periodā dzīvības, kuras paredzēts iznīcināt, var to paveikt tikai un vienīgi tad, ja pārcieš grūtības un dzēš karmu, tajā pašā laikā saglabājot savu iedzimto labestību. Tikai tad tās tiks uzskatītas par cienīgām ieiet nākotnē. Tiklīdz iestājās beigu laiki, Radītājs deva savu piekrišanu tam, ka daudzi Debesu ķermeņa dievi, valdnieki un pavēlnieki, kā arī vēl lielāki dievi un apskaidrotās būtnes, kuri pārvalda visas dažādās Debesu ķermeņa daļas, dodas uz Zemi un pārdzimst cilvēka veidolā. Taču šeit visa viņu augstākā gudrība, izpratne un dievišķās spējas tika noslēgtas. Atrodoties šajā vislielāko pārbaudījumu pilnajā vietā, bez savām spējām un gudrības, pilnībā noslēgtiem cilvēka ķermenī, tiem jāpārvar nedienas, lai dzēstu karmu, balstoties vien uz tikumīgām domām un saglabājot savu labestīgo dabu. Tikai tad neskaitāmi dievi un Radītājs tos atzīs, un tikai tad tie iemantos savu vietu nākotnē. Tie, kuriem daudzo reinkarnāciju laikā uz šīs Zemes ir izdevies pakāpeniski atbrīvoties no savas karmas un kuri vairojuši tikumību un labestību, noteikti tiks izvēlēti glābšanai. Kad beigu laikos sāksies glābšanas process, Radītājs tos noteikti pārcels uz jauno Visumu. Tas nozīmē, ka maldu un neziņas stāvoklis, kurā mīt cilvēce, ir daļa no unikālās pasaules un eksistences veida, ko Radītājs izveidoja dzīvo būtņu glābšanai. Tieši tāpēc jebkādi cilvēka centieni lūgt kādam kliedēt šo neziņas [un maldu] stāvokli izrādītos veltīgi. Neviena būtne uz Zemes vai Debesīs neuzdrošinātos sagraut šo vidi, kas tika radīta dzīvību glābšanai.
Šajā pasaulē vienmēr būs tie, kas ticību Dievam uzskata par māņticību. Tāpēc daži apgalvo, ka viņi tic tikai tam, ko redz, un netic tam, ko nevar redzēt. Tā rezultātā cilvēki pastrādā ļaundarības, neraizējoties par sekām. Ja dievišķa būtne, lai vai cik augsts būtu tās līmenis, pārdzimst kā cilvēks, – jo būt cilvēka ķermenī nozīmē būt cilvēkam, – tad, ieguvis cilvēka ķermeni, viņš nonāk maldu stāvoklī. Un tāpēc cilvēki, atrodoties šajā maldu stāvoklī, rada karmu. Radītājs izveidoja Trīs sfēras tādēļ, lai dzīvās būtnes ciešanās varētu dzēst grēku karmu un uzlabot savu morālo stāju – tāds bija galvenais mērķis. Tikai būtne, kas atbrīvojusies no grēku karmas, spēs atgriezties savā Debesu valstībā. Karma ir jāatmaksā – to nosaka Debesu ķermeņa principi. Cilvēki dzīvo maldos, tāpēc viņiem šajā laicīgajā pasaulē ir nosliece radīt karmu, pastrādājot grēkus. Un, protams, karma ir jāatmaksā. Ja tā netiek atmaksāta vienas dzīves laikā, to nāksies izdarīt nākamajā. Patiesībā daudziem cilvēkiem šī grēku karma ir milzīga. Tāpēc Radītājs ir uzņēmies izciest daļu viņu ciešanu, lai šīs dzīvības varētu tikt glābtas. Tā ir visdziļākā žēlsirdības un mīlestības izpausme pret šīm dzīvajām būtnēm. Kad cilvēka uzkrātās karmas daudzums būs sasniedzis noteiktu līmeni, viņa dzīvība patiešām tiks iznīcināta. Izskaust karmu un atgriezties Debesīs – tieši tas ir mērķis, kādēļ esi ieradies šajā pasaulē. Pirms pārdzimt par cilvēku šajā pasaulē, ikviens ir devis Radītājam zvērestu. Bet atmaksāt savu karmu, protams, ir ļoti mokoši. Karma liek cilvēkiem sacensties un cīnīties savā starpā, karot, slimot, smagi strādāt, ciest badu un nabadzību – tādējādi radot sāpes un ciešanas. Dažiem ir lielāka karma, citiem – mazāka.
Tieši tāpēc šajā pasaulē ir gan bagāti ļaudis, gan nabagi. Ja cilvēks spēs saglabāt labestību, pat dzīvojot šādos maldos, viņš radīs mazāk karmas! Un dzīve būs vieglāka!
Viss iepriekš teiktais nozīmē, ka šis cilvēku maldu stāvoklis tika radīts ar nodomu glābt dzīvās būtnes, glābt Debesu ķermeni un neskaitāmos visumus. Tā kā šī maldu stāvokļa radīšanas pamatā ir tik ārkārtīgi svarīgs iemesls, absolūti nav pieļaujams, ka maldi tiktu izkliedēti cilvēciskas iegribas dēļ. Šajā pasaulē ir tik daudz pārdabisku būtņu. Kāpēc gan tās nepiepilda cilvēku vēlmi un nekliedē šos maldus? Viņas neuzdrošinās to darīt! Jo tieši šādu to izveidoja Radītājs – ar nodomu glābt Debesu ķermeni un neskaitāmas dzīvās būtnes. Tā ir visu dzīvo būtņu cerība uz glābiņu!
Skolotājs Li Hundži
2024. gada 30. septembris