Visgrūtāk cilvēkam ir atmest savus priekšstatus. Ir pat tādi cilvēki, kas nespēj mainīties, un šo viltus principu dēļ ir gatavi atdod dzīvību. Taču paši par sevi šie priekšstati ir izveidojušies pēc dzimšanas. Cilvēks parasti uzskata, ka šīs domas, kas ļauj nedomājot un nešauboties atdot visu bez nožēlas, ir viņu pašu domas. Pat tad, kad viņš redz patiesību, viņš to noraida. Patiesībā, izņemot cilvēka iedzimto dvēseles tīrību un nevainību, visi priekšstati ir iegūti pēc dzimšanas, bet šie priekšstati nepavisam nav viņš pats.

Ja šie dzīves laikā iegūtie priekšstati kļūst pārāk spēcīgi, tie spēj vadīt cilvēka īstās domas un rīcību. Turklāt tajā brīdī viņš vēl uzskatīs, ka tās ir viņa paša domas. Gandrīz visi mūsdienu cilvēki ir tādi.

Ja kāda dzīvība tiešām ir spējīga apdomāt nopietnus jautājumus bez jebkādiem priekšstatiem, tad šis cilvēks patiešām ir pats sev saimnieks. Tāda prāta skaidrība ir viedums, un tas atšķiras no tā, ko parastie cilvēki sauc par apķērību. Ja cilvēks tā nespēj, tad viņu vada dzīves laikā iegūtie priekšstati vai domas no ārpuses, un viņš var veltīt visu savu dzīvi, lai cīnītos par tiem. Vecumdienās viņš pat nezina, ko visu mūžu ir darījis. Lai arī visas dzīves laikā viņš neko nav sasniedzis, taču, šo dzīves laikā iegūto priekšstatu vadīts, viņš ir izdarījis neskaitāmas kļūdas. Tādēļ savā nākamajā dzīvē viņam nāksies dzēst karmu, kuru pats ir radījis, rīkojoties nepareizi.

Kad cilvēks ir emociju pārņemts, viņa domas nevada saprāts, bet gan jūtas. Kad dažādi priekšstati, tādi kā ticība zinātnei, reliģijai, idejai utt., tiek pakļauti Budas Likuma patiesību triecieniem, cilvēks var satraukties, un šī iemesla dēļ cilvēka dabas ļaunā puse kļūst vadošā. Tas noved pie tā, ka dzīves laikā izveidojušos priekšstatu vadītais cilvēks kļūst vēl nesaprātīgāks. Viņš akli pieņem lēmumus un sarežģī visu vēl vairāk. Pat cilvēks ar iepriekšnolemtību tādēļ var pazaudēt likteņa doto iespēju, un šīs rīcības dēļ viņam nāksies mūžam to dziļi nožēlot.

Li Hundži
1998. gada 11. jūlijā