I. NODAĻA
IEVADS

Ķīnā cjigun[1] pastāv jau kopš neatminamiem laikiem, un tam ir sena vēsture. Tādēļ ķīniešu tautai ir zināmas priekšrocības cjigun praktizēšanā. Divu ortodoksālo pilnveidošanās sistēmu – Budas sistēmas un Dao sistēmas cjigun jau agrāk bija izpauduši daudzus Dižus Likumus, kuri iepriekš tika mācīti slepeni. Dao sistēmā pilnveidošanās ceļi ir diezgan savdabīgi, arī Budas sistēmai ir savas pilnveidošanās metodes. Faluņgun[2] ir Budas sistēmas cjigun augsta līmeņa pilnveidošanās Dižais Likums. Šā lekciju kursa laikā vispirms es noregulēšu jūsu ķermeni, piemērojot to pilnveidošanai augstākos līmeņos, pēc tam ievietošu jūsu ķermenī Faluņ[3] (Likuma Ratu) un Cjidzji (enerģijas mehānismu), kā arī iemācīšu jums prakses metodes vingrojumus. Turklāt man ir Likuma ķermeņi, kuri jūs aizsargās. Tomēr ar to visu vēl nepietiek, lai jūsu gun[4] varētu augt, vēl nepieciešams apgūt augstāko līmeņu pilnveidošanās principus. Tas arī ir šīs grāmatas saturs.

Es mācu prakses metodi augstā līmenī, tādēļ nerunāšu ne par kādiem meridiāniem[5], akupunktūras punktiem vai enerģijas kanāliem. Es mācu pilnveidošanās Dižo Likumu, – ceļu, pa kuru patiesi pilnveidoties uz augstākajiem līmeņiem. Sākumā tas skan neaptverami, taču tam, kurš patiesi pievērsies cjigun praksei, rūpīgi izpētot un gūstot tajā pieredzi, atklāsies viss brīnumainais un daudzveidīgais.

Tas, ko mēs šodien saucam par cjigun, patiesībā tā nesaucas. Tā pirmsākumi meklējami seno ķīniešu individuālajā pilnveidošanās praksē un reliģijās. No divām ķīnzīmēm “cji” un “gun” sastāvošais jēdziens nav atrodams ne Daņ pilnveidošanas svētajos rakstos (Daņ Dzjin), ne Daoistu svētajos rakstos (Dao Dzan)[6], ne arī budisma kanonu kopotajos rakstos (Tripitaka)[7]. Pašreizējā mūsdienu cilvēces civilizācijas attīstības laikā cjigun ir izgājis periodu, kad reliģijas vēl atradās embrionālā stadijā, tas pastāvēja, pirms vēl reliģijas bija radušās. Pēc reliģiju rašanās cjigun nosaukums ieguva zināmu reliģisku nokrāsu. Tā oriģinālais nosaukums bija “Dižais pilnveidošanās ceļš uz Budas būtību” un “Dižais pilnveidošanās ceļš uz Dao būtību”. Cjigun ir arī citi nosaukumi, tādi kā “Deviņkārtīgā iekšējā alķīmija”, “Arhata[8] Likums”, “Vadžras[9] meditācija” u. c. Lai tas būtu vieglāk uztverams mūsdienu cilvēku domāšanai un tādējādi veiksmīgāk izplatītos sabiedrībā, mēs to saucam par cjigun. Būtībā cjigun ir ķīniešu prakse, kuras mērķis ir pilnveidot cilvēka ķermeni.

Cjigun nav mūsdienu civilizācijas atklājums. Tam ir diezgan sena vēsture. Tātad, kad cjigun radies? Daži apgalvo, ka cjigun ir 3 tūkstošus gadu sena vēsture, un Tan dinastijas[10] valdīšanas laikā tas bijis plaši izplatīts. Citi saka, – cjigun ir 5 tūkstošus gadu sena vēsture, tikpat sena kā Ķīnas civilizācija. Vēl citi apgalvo, ka, spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, cjigun ir 7 tūkstošus gadu sena vai vēl senāka vēsture. Es uzskatu, ka cjigun nav mūsdienu cilvēku atklājums – tas pieder pie aizvēsturiskās kultūras. Saskaņā ar to cilvēku novērojumiem, kuriem piemīt pārdabiskas spējas, šis Visums, kurā mēs dzīvojam, ir no jauna radīts pēc deviņkārtīgām eksplozijām. Planēta, kuru mēs apdzīvojam, jau daudzas reizes tikusi iznīcināta. Katru reizi, kad planēta atdzima no jauna, cilvēce tajā atkal plaši izplatījās. Šobrīd uz zemes jau atrasti daudzi priekšmeti, kas nepieder mūsu pašreizējai civilizācijai. Saskaņā ar Darvina evolūcijas teoriju, cilvēks cēlies no pērtiķa, un cilvēces civilizācijas ilgums nepārsniedz 10 tūkstošus gadu. Tomēr arheoloģiskajos izrakumos Eiropas Alpu alās uzieti 250 tūkstošus gadu seni sienu zīmējumi, kas izpildīti tik augstā mākslinieciskā līmenī, ka pat pārsniedz mūsdienu cilvēku spējas. Peru Nacionālās Universitātes muzejā glabājas liels akmens, kurā izkalta cilvēka figūra; šis cilvēks tur rokās teleskopu un veras zvaigznēs. Akmenī kaltajai cilvēka figūrai ir vairāk nekā 30 tūkstoši gadu. Kā zināms, Galileo Galilejs izgudroja teleskopu ar trīsdesmitkārtīgu palielinājumu 1609. gadā, kas ir tikai vairāk nekā pirms 300 gadiem. No kurienes varēja rasties teleskops pirms 30 tūkstošiem gadu? Indijā atrodas dzelzs stabs, kurā dzelzs saturs pārsniedz 99%. Pat ar mūsdienu metalurģijas tehnoloģiju palīdzību nav iespējams iegūt dzelzi ar tik augstu tīrības pakāpi, tas jau pārsniedz modernās tehnoloģijas līmeni. Kas tad radījis šo civilizāciju? Kā to visu varēja radīt cilvēce, kas tajā laikā, iespējams, atradās vēl tikai mikroorganismu līmenī? Šādi atklājumi pievērsuši visas pasaules zinātnieku uzmanību. Tā kā šos atklājumus nav izdevies izskaidrot, tie tiek uzskatīti par aizvēsturiskās kultūras sastāvdaļu.

Zinātnisko sasniegumu līmeņi dažādos laika periodos bijuši atšķirīgi. Dažos laika periodos šis līmenis bijis samērā augsts, pārsniedzot mūsdienu cilvēces līmeni, taču šīs civilizācijas tikušas iznīcinātas. Tādēļ es uzskatu, ka, lai gan mūsdienu cilvēks nav radījis vai izgudrojis cjigun, tas ir to atklājis un pilnveidojis. Cjigun pieder aizvēsturiskajai kultūrai.

Cjigun nav tikai mūsu valstī vien. Tas pastāv arī citās valstīs, tikai tā nosaukums nav cjigun. Rietumu valstīs, tādās kā Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija u. c. to sauc par maģiju. Burvju mākslinieks no Savienotajām Valstīm Deivids Koperfīlds patiesībā ir neparastu pārdabisku spēju meistars, kurš reiz demonstrēja iziešanu caur Lielo Ķīnas mūri. Pirms iziet cauri mūrim, viņš apklāja sevi un daļu sienas ar baltu pārklāju un tikai tad gāja tam cauri. Kādēļ viņš tā rīkojās? Viņš tā darīja, lai klātesošie cilvēki noticētu, ka tas ir tikai burvju triks. Viņam nācās tā rīkoties, jo ir zināms, ka Ķīnā daudziem cilvēkiem piemīt spēcīgas pārdabiskās spējas. Viņš baidījās no šo cilvēku iejaukšanās, tādēļ, pirms doties cauri mūrim, apsedza sevi. Izejot no sienas, viņš vispirms ar vienu roku pacēla pārklāju, un tad iznāca ārā. Teiciens skan: “Lietpratēji redz meistarību, kamēr laicīgie ļaudis skata izklaidi.” Tādējādi skatītāji pieņem to kā maģisku triku. Šīs pārdabiskās spējas tiek sauktas par maģiju, jo tās netiek pielietotas, lai pilnveidotu cilvēka ķermeni, bet lai izklaidētu un uz skatuves demonstrētu brīnumus. No zema līmeņa perspektīvas raugoties, cjigun spēj mainīt cilvēka ķermeņa stāvokli, dziedināt un stiprināt veselību. No augsta līmeņa perspektīvas skatoties, cjigun paredzēts cilvēka fiziskā ķermeņa (Beņti) pilnveidošanai.

To, ko mēs pašreiz saucam par cji[11], senie cilvēki sauca par cji[12] (pirmatnēja enerģija). Pēc būtības tās ir vienādas – kā viena, tā otra ir amorfa, neredzama Visuma matērija, kas pastāv viscaur Visumā. Cji nav gaiss. Pilnveidojoties šādas matērijas enerģija aktivizējas cilvēka ķermenī, tā spēj izmainīt fiziskā ķermeņa stāvokli un ir efektīva dziedināšanā un organisma stiprināšanā. Cji ir un paliek tikai cji – tev ir cji, viņam ir cji, viena cilvēka cji nespēj ietekmēt otra cilvēka cji. Daži saka, – ar cji var ārstēt slimības vai, raidot uz kādu cji, ar to var izārstēt viņa slimību. Šādi apgalvojumi nav zinātniski, jo ar cji vispār nevar ārstēt slimības. Kamēr praktizētāja ķermenī vēl ir cji, tas nozīmē, ka viņa ķermenis vēl nav sasniedzis Pienbaltā ķermeņa stāvokli. Tas nozīmē, ka praktizētājam joprojām ir slimības.

Cilvēks, kurš pilnveidojoties ieguvis augstas spējas, izstaro ne vairs cji, bet gan augstas enerģijas matēriju, kas izpaužas gaismas veidā. Šīs matērijas daļiņas ir sīkas, bet ar lielu blīvumu – tas ir gun. Tikai tas spēj iedarboties uz laicīgiem cilvēkiem, un tikai ar to var ārstēt citu slimības. Ir teiciens: “Budas gaisma staro visapkārt un izlabo visus nepareizos stāvokļus.” Tas nozīmē, ka tie, kas pilnveidojas pēc ortodoksālā Likuma, nes savā ķermenī milzu enerģiju. Lai kur šāds cilvēks dotos, sava enerģētiskā lauka robežās viņš spēj izlabot jebkuru nepareizu stāvokli, lai atgrieztu to normālā. Piemēram, slimība cilvēka ķermenī patiesībā ir nepareizs stāvoklis; kad šis stāvoklis tiks izlabots, slimība izzudīs. Vienkārši runājot, gun ir enerģija. Gun piemīt fizikālas īpašības, pilnveidojoties praktizētāji var sajust tā reālo eksistenci.

3. Gun spēks un pārdabiskās spējas
(1) Gun spēks attīstās, pilnveidojot Sjiņsjin[13]

Gun, kurš patiesi nosaka cilvēka gun spēku (gunli), neattīstās, izpildot cjigun vingrojumus. Tas attīstās, pārveidojoties matērijai, kas tiek saukta par tikumu (De), un pilnveidojot Sjiņsjin. Šis pārveidošanas process netiek veikts kā “tīģeļa un kurtuves uzstādīšana, lai izgatavotu eliksīru no savāktajiem ārstnieciskajiem komponentiem”[14], kā to iedomājas laicīgie ļaudis. Gun, par kuru mēs runājam, veidojas ķermeņa ārpusē un aizsākas cilvēka ķermeņa lejasdaļā. Aizvien uzlabojot Sjiņsjin, tas spirālveidīgi pieaug un pilnībā izveidojas cilvēka ķermeņa ārpusē. Sasniedzis galvvidu, tas attīstās par gun stabu. Šī gun staba augstumu nosaka cilvēka gun līmenis. Gun stabs eksistē dziļi apslēptā telpā, tādēļ laicīgajiem ļaudīm to grūti ieraudzīt.

Gun spēks pastiprina pārdabiskās spējas. Jo augstāks ir kāda cilvēka gun spēks un līmenis, jo spēcīgākas viņa pārdabiskās spējas un jo vieglāk tās pielietot. Cilvēkiem ar zemāku gun spēku arī pārdabiskās spējas ir vājākas; viņiem grūtāk tās izmantot, daži vispār nespēj tās pielietot. Pārdabiskās spējas pašas par sevi neraksturo ne cilvēka gun spēka līmeni, ne viņa pilnveidošanās līmeni. Cilvēka līmeni nosaka gun spēks, nevis pārdabiskās spējas. Daži cilvēki pilnveidojas “slēgtā” stāvoklī, tādēļ, lai arī viņu gun spēks ir samērā augsts, nav teikts, ka viņiem piemīt daudzas pārdabiskās spējas. Gun spēks ir noteicošais faktors, tas attīstās, pilnveidojot Sjiņsjin, un tam ir izšķiroša nozīme.

Visiem praktizētājiem rūp jautājums par pārdabiskajām spējām. Pārdabiskās spējas izraisa interesi sabiedrībā, un daudzi cilvēki tiecas kādu no tām iegūt. Tomēr, ja cilvēkam nav augsts Sjiņsjin, viņš nevar iegūt pārdabiskās spējas.

Pie dažām pārdabiskajām spējām, kuras var būt arī laicīgiem cilvēkiem, pieder Trešās acs[15] redze, tālredzība, telepātija, pareģošanas spēja u. c. Ne visas no šīm pārdabiskajām spējām var izpausties Pakāpeniskās Apskaidrības procesā, tās izpaužas katram individuāli. Dažas pārdabiskās spējas laicīgie cilvēki iegūt nevar, piemēram, tādas spējas, kas šīs izplatījuma telpas priekšmetu pārvērš citā, laicīgam cilvēkam nav pieejamas. Spēcīgas pārdabiskās spējas var attīstīties tikai, pilnveidojoties dzīves laikā. Faluņgun tika radīts un attīstīts, vadoties pēc Visuma īpašībām, tāpēc visas pārdabiskās spējas, kas eksistē Visumā, atrodamas arī Faluņgun. Viss atkarīgs no tā, kā praktizētājs pilnveidojas. Doma par dažu pārdabisku spēju iegūšanu netiek uzskatīta par kļūdainu. Tomēr pārāk spēcīga tieksme jau vairs nav parasta doma, un tai var būt negatīvas sekas. Nav nekādas jēgas iegūt pārdabiskās spējas zemā līmenī, tas ir tikai mēģinājums tās izmantot, lai demonstrētu laicīgiem ļaudīm, cerībā kļūt par spēcīgāko viņu vidū. Ja tā ir, tad tas norāda, ka šā cilvēka Sjiņsjin nav augsts, un ir pareizi, ka pārdabiskās spējas tam netiek dotas. Ja cilvēkiem ar zemu Sjiņsjin tiek iedotas dažas pārdabiskas spējas, viņi var tās izmantot sliktos nolūkos. Tā kā šo cilvēku Sjiņsjin ir nestabils, nav nekādas garantijas, ka viņi nepastrādās ko sliktu.

No otras puses, jebkura pārdabiskā spēja, kuru var demonstrēt vai pielietot, nedrīkst mainīt laicīgo sabiedrību vai pārveidot sabiedrības dzīvi. Patiesi augsta līmeņa pārdabiskās spējas nav atļauts demonstrēt, jo tas ir pārāk bīstami un var spēcīgi ietekmēt sabiedrību; piemēram, nevar taču pieļaut, ka demonstrācijas laikā tiek sagrauts milzīgs nams. Tikai cilvēkiem, kas nākuši ar īpašu misiju, ir atļauts pielietot pārdabiskās spējas, neviens cits nedrīkst šīs spējas atklāti izrādīt, jo augstu līmeņu Skolotāji to nepieļauj.

Daži laicīgi ļaudis neatlaidīgi uzstāj, lai cjigun meistari demonstrē savas pārdabiskās spējas. Cilvēki, kuriem piemīt pārdabiskās spējas, nevēlas tās pielietot, jo to darīt nav atļauts; to demonstrēšana var ietekmēt visas sabiedrības stāvokli. Cilvēkiem, kuriem patiesi piemīt augsts tikums (De), nav atļauts publiski izrādīt savas pārdabiskās spējas. Pielietojot pārdabiskās spējas, daži cjigun meistari jūtas ārkārtīgi slikti, pēc tam viņiem vienkārši gribas raudāt. Nespiediet viņus demonstrēt! Viņi cieš no savu spēju atklātas izrādīšanas. Reiz kāds students man atnesa žurnālu. Sācis to lasīt, es uzreiz izjutu nepatiku. Tajā bija rakstīts par gaidāmo Starptautisko cjigun konferenci. Cilvēki, kuriem piemīt pārdabiskas spējas, varēs sacensties savā starpā. Uz konferenci tiks tie, kam piemīt lielākas pārdabiskās spējas. Izlasījis ko tādu, es vairākas dienas jutos sarūgtināts. Pārdabiskās spējas nav nekas tāds, ko var publiski izrādīt, sacenšoties savā starpā – to demonstrēšana ir nožēlojama. Laicīgiem cilvēkiem rūp tikai praktiskas lietas laicīgā sabiedrībā, bet cjigun meistariem ir jāizjūt pašcieņa.

Ar kādu nolūku cenšas iegūt pārdabiskās spējas? Vēlēšanās tās iegūt atspoguļo praktizētāja dvēseles stāvokli un tieksmes. Cilvēkam ar neķītrām tieksmēm un nestabilu dvēseles stāvokli ir neiespējami iegūt pārdabiskas spējas. Tas ir tādēļ, ka, pirms neesi sasniedzis pilnīgu Apskaidrību, tas, ko tu uztver kā labu vai ļaunu, ir balstīts tikai uz Laicīgā Likuma standartiem. Tu nespēj saskatīt ne lietu patieso būtību, ne arī karmiskās saites starp tām. Karmiskās saites var būt par iemeslu kautiņiem, skandāliem un nesaskaņām cilvēku starpā. Tā kā tu nespēj to izprast, tad vari sagādāt vairāk raižu nekā palīdzēt. Pateicību un aizvainojumu, pareizo un nepareizo laicīgo cilvēku starpā nosaka Laicīgais Likums, praktizētājam tur nav jāiejaucas. Pirms vēl neesi sasniedzis pilnīgu Apskaidrību, tas, ko redzi savām acīm, patiesībā var izrādīties pavisam citāds. Kad viens cilvēks sit otram, ļoti iespējams, ka tādā veidā viņi kārto savus karmiskos parādus. Tava iejaukšanās var iztraucēt parādu nokārtošanu. Karma ir melna matērija, kas ieskauj cilvēka ķermeni. Tā izpaužas fiziskas eksistences formā citā izplatījuma telpā, un tā spēj pārtapt par slimību vai nelaimi.

Pārdabiskās spējas piemīt katram cilvēkam, tikai tās nepieciešams attīstīt un stiprināt, nepārtraukti pilnveidojoties. Ja, būdams praktizētājs, cilvēks tiecas tikai iegūt pārdabiskas spējas, tas nozīmē, ka viņš ir tuvredzīgs un viņa domas ir netīras. Nav svarīgi, kādēļ viņš tiecas iegūt pārdabiskās spējas, jebkurā gadījumā viņa tieksme ir savtīga, kas nenovēršami traucē pilnveidoties. Rezultātā, viņš nekad neiegūs pārdabiskas spējas.

Daži praktizētāji, lai gan nodarbojas tikai neilgu laiku, jau vēlas ārstēt citu slimības, lai redzētu, cik tas ir efektīvi. Kad kāds, kura gun spēks nav pietiekami augsts, tikai pastiepj roku uz slimnieka pusi, viņš jau uzsūc savā ķermenī lielu daudzumu melnās, neveselās, netīrās matērijas cji, kura atrodas pacienta ķermenī. Šis cilvēks nespēj sevi pasargāt no patogēnās cji, arī viņa ķermenim nav aizsardzības lauka, tādējādi viņš ar slimnieku izveido kopēju lauku. Bez augsta gun spēka viņš nespēj izvairīties no neveselās cji, kā rezultātā jūtas ļoti slikti. Ja neviens par šo cilvēku laikus neparūpēsies, viss viņa ķermenis būs piepildīts ar slimībām. Tādēļ tie, kuru gun spēks nav augsts, nedrīkst ārstēt citu slimības. Tikai cilvēks, kuram jau attīstījušās pārdabiskās spējas un kura gun spēks sasniedzis noteiktu līmeni, var ārstēt ar cjigun palīdzību. Lai gan dažiem cilvēkiem ir attīstītas pārdabiskās spējas un viņi spēj ārstēt slimības, tomēr, ja viņu līmenis nav pietiekami augsts, tad faktiski, ārstējot slimības, viņi izlieto savu iekrāto gun spēku, savu enerģiju. Tā kā gun ir enerģija un izpaužas kā domājoša būtne, to nav viegli uzkrāt. Izstarojot gun, tu faktiski izlieto pats sevi. Līdz ar izstaroto gun virs tavas galvas krītas un samazinās gun stabs. Tas nepavisam nav tā vērts. Tādēļ, ja tavs gun spēks nav pietiekami augsts, es tev neiesaku ārstēt citu slimības. Lai cik labas metodes tu pielietotu, vienalga, tiks patērēta tava paša enerģija.

Kad cilvēka gun spēks sasniedz noteiktu līmeni, var parādīties dažnedažādas pārdabiskās spējas. Izmantojot šīs spējas, jābūt ļoti uzmanīgam. Piemēram, ja cilvēkam ir atvērusies Trešā acs, viņam tā jālieto, pretējā gadījumā tā atkal aizvērsies. Bieži ar to skatīties arī nevajadzētu, jo, daudzkārt izmantojot Trešo aci, tiek patērēts daudz enerģijas. Vai tas nozīmē, ka cilvēkam nekad nevajadzētu pielietot pārdabiskās spējas? Protams, ne. Ja nekad tās neizmanto, kādēļ tad vispār nodarboties ar praktisko pilnveidošanos? Jautājums ir, kad tās pielietot? Tās var izmantot tikai tad, kad tava pilnveidošanās ir sasniegusi noteiktu līmeni un ir iegūta spēja papildināt iztērēto enerģiju. Kad Faluņgun pilnveidošanās praksē ir sasniegts noteikts līmenis, Faluņ var automātiski pārveidot un papildināt gun, lai arī cik daudz no tā būtu iztērēts. Faluņ automātiski uztur praktizētāja gun spēka līmeni, un viņa gun krītas tikai uz īsu brīdi. Tāda ir Faluņgun specifika. Tikai ievērojot šādu priekšnoteikumu, var izmantot pārdabiskās spējas.

4. Trešā acs
(1) Trešās acs atvēršana

Trešās acs galvenā eja atrodas starp pieres vidusdaļu un Šaņgeņ[16] punktu. Princips, pēc kāda cilvēks raugās uz priekšmetiem ar neapbruņotu aci, ir tāds pats, ar kādu darbojas fotokamera: objektīva un acu zīlītes izmērs ir atkarīgs no attāluma līdz priekšmetam un gaismas stipruma. Izejot cauri redzes nervam, attēls veidojas epifīzē, kas atrodas smadzeņu aizmugurējā daļā. Pārdabiskā spēja caurskatīt patiesībā ir epifīzes spēja skatīties tieši caur Trešo aci. Vidusmēra cilvēka Trešā acs ir aizvērta, tās galvenā eja ir šaura un tumša – iekšpusē nav dzīvības esences cji[17] un trūkst apgaismojuma. Daži cilvēki nespēj redzēt, jo viņu Trešās acs eja ir nosprostota.

Lai atvērtu Trešo aci, vispirms mēs izmantosim ārējā spēka iedarbību vai pašpilnveidošanos, lai atbrīvotu eju. Ejas forma dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīga – no ovāla līdz aplim, no romba līdz trīsstūrim. Jo labāk tu pilnveidojies, jo apaļāka kļūst ejas forma. Pēc tam Skolotājs iedos tev aci; ja tu pilnveidojies patstāvīgi, tad tev pašam nāksies to pilnveidot. Treškārt, Trešās acs ejai jābūt aizpildītai ar dzīvības esences cji.

Parasti mēs lūkojamies uz priekšmetiem ar savu acu pāri, un tieši šīs acis nobloķē mūsu kanālu, kas vērsts uz citām dimensijām. Tā kā acis darbojas kā aizsegs, mēs varam redzēt priekšmetus tikai mūsu materiālajā telpā. Trešās acs atvēršana ļaus tev skatīties, neizmantojot šo acu pāri. Sasniedzot ļoti augstu pilnveidošanās līmeni, var izveidoties Īstenā acs. Tad varēsi lūkoties ar Īsteno aci, kas atrodas Trešās acs vietā, vai ar Īsteno aci, kas atrodas Šaņgeņ punktā. Saskaņā ar Budas sistēmas mācību katra pora cilvēka ķermenī ir acs – viss ķermenis ir noklāts ar acīm. Saskaņā ar Dao sistēmas mācību katrs akupunktūras punkts ir acs. Galvenā eja atrodas Trešajā acī, tā jāatver vispirms. Nodarbību laikā es katram ielieku visu nepieciešamo Trešās acs atvēršanai. Rezultāti būs dažādi, jo katra cilvēka fiziskais stāvoklis ir atšķirīgs. Daži cilvēki ierauga dziļai akai līdzīgu melnu caurumu. Tas nozīmē, ka Trešās acs eja ir tumša. Citi ierauga baltu tuneli. Ja priekšā kaut kas sāk parādīties, tas nozīmē, ka Trešā acs drīz atvērsies. Daži redz rotējošus priekšmetus, tas nozīmē, ka Skolotājs[18] ir kaut ko ielicis, lai atvērtu tavu Trešo aci. Tiklīdz Trešā acs būs atvērusies, tu spēsi redzēt. Daži savā Trešajā acī var ieraudzīt lielu aci, viņi uzskata to par Budas aci. Patiesībā tā ir viņu pašu acs. Biežāk tā notiek ar cilvēkiem, kuriem ir labs iedzimtais pamats.

Saskaņā ar mūsu novērojumiem vairāk nekā pusei no mūsu lekciju kursu apmeklētājiem atveras Trešā acs. Problēma var parādīties pēc tam, kad Trešā acs ir atvērusies – cilvēks ar zemu Sjiņsjin līmeni var izmantot Trešo aci, lai pastrādātu ko sliktu. Lai izvairītos no šīs problēmas, es atveru tavu Trešo aci tieši Gudrības acs redzes līmenī, citiem vārdiem sakot, augstākā līmenī, kas ļaus tev skatīt citas izplatījuma telpas un priekšmetus, kas parādās pilnveidošanās procesā, ļaujot tev noticēt tam visam. Tas stiprinās tavu paļāvību pilnveidošanai. Cilvēkam, kurš tikko sācis praktizēt, Sjiņsjin līmenis vēl nevar sasniegt pārdabiska cilvēka līmeni. Tādēļ, pāragri iegūstot pārdabiskās spējas, viņš var izdarīt ko sliktu. Joka pēc aplūkosim piemēru: ja tu, ejot pa ielu, nonāksi pie loterijas biļešu stenda, tad varēsi doties prom ar galveno laimestu kabatā. Nekas tāds netiks pieļauts, tas ir tikai piemērs. Trešais iemesls ir tas, ka mēs atveram Trešo aci ļoti lielam cilvēku skaitam. Ja katram no šiem cilvēkiem atvērsim Trešo aci zemā līmenī, tad katrs spēs caurskatīt cilvēka ķermeni un saredzēt priekšmetus cauri sienai – vai tad to vēl varēs saukt par cilvēku sabiedrību? Tas var nopietni ietekmēt sabiedrības stāvokli, tādēļ nav pieļaujams. Turklāt tas nav lietderīgi praktizētājam, tas tikai veicina viņa pieķeršanos. Tā vietā, lai atvērtu tavu Trešo aci zemā līmenī, mēs atvērsim to uzreiz augstā līmenī.

Trešajai acij ir dažādi līmeņi; dažādos līmeņos tā skata atšķirīgas laika telpas. Saskaņā ar budisma teoriju pastāv pieci līmeņi: Fiziskās acs redze, Debesu acs redze, Gudrības acs redze, Likuma acs redze un Budas acs redze. Katrs līmenis vēl iedalās augstākajā, vidējā un zemākajā. Ja cilvēkam ir Debesu acs redze vai zemāks līmenis, tad ir redzama tikai mūsu materiālā telpa. Gudrības acs redzes līmenī un augstāk var redzēt citas dimensijas. Tie, kuriem piemīt pārdabiskā spēja caurskatīt priekšmetus, var redzēt ļoti skaidri, pat skaidrāk nekā tomogrāfiski skenējot. Taču tas, ko viņi var redzēt, joprojām atrodas mūsu materiālajā pasaulē un nepārsniedz laika telpu, kurā mēs dzīvojam; šāda spēja redzēt nepieder pie augsta Trešās acs līmeņa.

Trešās acs līmenis ir atkarīgs no dzīvības esences cji daudzuma, galvenās ejas izmēra un apgaismojuma intensitātes, kā arī no ejas nosprostojuma pakāpes. Dzīvības esences cji acs iekšienē nosaka Trešās acs atvēršanas pakāpi. Parasti ļoti viegli ir atvērt Trešo aci bērniem līdz sešu gadu vecumam. Man pat pirksts nav jāpakustina –tiklīdz es sāku runāt, Trešā acs tūlīt atveras. Tas ir tādēļ, ka šajā vecumā bērnus ir mazāk skārusi materiālās pasaules negatīvā ietekme un viņi paši vēl nav pastrādājuši neko sliktu. Viņu dzīvības esences cji ir labi saglabājusies. Bērniem, kas vecāki par sešiem gadiem, atvērt Trešo aci jau ir grūtāk; bērnam kļūstot vecākam, pieaug arī apkārtējās vides negatīvā ietekme uz viņu. Jo īpaši nepareiza audzināšana, izlutinātība un morāles pagrimums noved pie dzīvības esences cji izkliedēšanās, kamēr kādu dienu tā var izzust pilnībā. Tie cilvēki, kuru dzīvības esences cji ir pilnībā zudusi, var pilnveidojoties atjaunot tās krājumus, taču tas prasa ilgu laiku un neatlaidīgas pūles. Dzīvības esences cji ir ārkārtīgi vērtīga.

Es neiesaku atvērt cilvēka Trešo aci Debesu acs redzes līmenī, jo praktizētājam ar zemu gun spēku, caurskatot priekšmetus, nāksies patērēt vairāk enerģijas, nekā viņš uzkrās pilnveidojoties. Ja tiks patērēts pārāk daudz dzīvības enerģijas, Trešā acs var atkal aizvērties. Ja tā reiz ir aizvērusies, nebūs viegli to no jauna atvērt. Tādēļ parasti es atveru cilvēkiem Trešo aci Gudrības acs redzes līmenī. Nav svarīgi, vai praktizētājs redz skaidri vai neskaidri, viņš spēj saredzēt parādības citos izplatījumos. Atkarībā no iedzimtā pamata daži cilvēki redz skaidri, citi redz lietas saraustīti, bet vēl citiem redzamība ir neskaidra. Pats mazākais, ko tu varēsi ieraudzīt, ir gaisma. Tas palīdzēs pilnveidoties uz augstākajiem līmeņiem. Tie, kuri nespēj skaidri redzēt, pilnveidojoties šo spēju varēs uzlabot.

Cilvēki, kuriem ir neliels daudzums dzīvības esences cji, ar Trešo aci redz tikai melnbaltas ainas. Tie, kuriem dzīvības esences cji ir salīdzinoši vairāk, redz skaidras, krāsainas ainas. Jo vairāk dzīvības esences cji, jo skaidrāka redzamība, taču tas ir ļoti individuāli. Daži cilvēki jau piedzimst ar atvērtu Trešo aci, kamēr citiem tā var izrādīties blīvi noslēgta. Trešās acs atvēršana atgādina zieda uzplaukšanu, raisoties ziedlapai pēc ziedlapas. Meditējot tu Trešajā acī ieraudzīsi gaismu, sākumā tā nav spoža, vēlāk sāk sārtoties. Dažu cilvēku Trešā acs ir cieši nosprostota, tādēļ sākotnējā reakcija var būt diezgan spēcīga. Viņi jūt, ka muskuļi ap galveno eju un virsdegunē savelkas, it kā saspringst un laužas uz iekšu, deniņi un piere uztūkst un sāp. Visi šie simptomi var parādīties Trešās acs atvēršanas laikā. Cilvēki, kuriem Trešā acs viegli atveras, laiku pa laikam var kaut ko negaidīti ieraudzīt. Kursos daži cilvēki neviļus ieraudzīja manus Likuma ķermeņus. Kad viņi mēģināja ielūkoties ciešāk, viss izzuda, jo šie cilvēki patiesībā izmantoja savas fiziskās acis. Kad tu ar aizvērtām acīm ieraugi kādu priekšmetu un nepiespiesti mēģini šo stāvokli saglabāt, pamazām redzējums kļūst aizvien skaidrāks. Kad tu gribi ielūkoties vērīgāk, tu patiesībā pārslēdzies uz savām parastajām acīm un pielieto redzes nervu – tā tu neko nespēsi saskatīt.

Dažādos Trešās acs līmeņos uztvertās izplatījuma telpas atšķiras cita no citas. Dažas zinātniski pētnieciskās iestādes nespēj izprast šo principu, tādēļ, veicot dažus cjigun eksperimentus, viņi nesasniedza gaidītos rezultātus un reizēm nonāca pat pie gluži pretējiem slēdzieniem. Piemēram, kāda organizācija ieplānoja veikt testu, ar kura palīdzību pārbaudīt pārdabiskās spējas. Viņi lika cjigun meistariem pateikt, kas atrodas slēgtā kastē. Tā kā šo cjigun meistaru Trešās acs līmeņi bija dažādi, arī viņu sniegtās atbildes bija atšķirīgas. Rezultātā pētnieku grupa sāka uzskatīt Trešo aci par kļūdainu un maldīgu jēdzienu. Šāda veida eksperimentos parasti labākus rezultātus uzrāda tie, kuru Trešās acs līmenis ir zemāks, jo viņu Trešā acs ir atvērta Debesu acs redzes līmenī – līmenī, kurā var redzēt tikai priekšmetus, kas atrodas mūsu materiālajā izplatījuma telpā. Cilvēki, kuri neizprot Trešo aci, uzskata, ka šiem meistariem pārdabiskās spējas ir spēcīgākas. Gan organiski, gan neorganiski priekšmeti atšķirīgās izplatījuma telpās izpaužas dažādās formās un veidos. Piemēram, kad tika izgatavota glāze, tajā pašā laikā citā izplatījumā radās attiecīga domājoša būtne. Turklāt dotā domājošā būtne pirms savas parādīšanās, iespējams, bija vēl kāds cits priekšmets. Kad cilvēka Trešā acs ir viszemākajā līmenī, viņš redz glāzi. Augstākā līmenī viņš redz domājošu dzīvu būtni. Vēl augstākā līmenī viņš redz šīs domājošās dzīvās būtnes iepriekšējo materiālo formu.

Pēc Trešās acs atvēršanās dažiem cilvēkiem parādās pārdabiskā spēja – tālredzība, un viņi spēj redzēt priekšmetus, kas atrodas tūkstošiem jūdžu tālu. Katrs cilvēks aizņem savu izplatījuma telpu. Šajās dimensijās viņš ir tik liels kā Visums. Kādā noteiktā dimensijā viņa pieres priekšā atrodas spogulis, taču mūsu dimensijā tas nav redzams. Šāds spogulis ir katram, taču cilvēkam, kurš nenodarbojas ar pilnveidošanos, tas pavērsts ar atstarojošo pusi uz iekšu. Praktizētājam spogulis pakāpeniski pagriežas. Apgriežoties spogulis var atspoguļot visu, ko cilvēks vēlas redzēt. Cilvēka izplatījumā tas ir samērā liels. Cik liels ir viņa ķermenis, tikpat liels ir arī spogulis. Tajā var tikt atspoguļots viss, ko praktizētājs vēlas ieraudzīt. Tiklīdz spogulis uztver kādu tēlu, to vēl nevar ieraudzīt. Lai tas kļūtu saredzams, tam uz mirkli jāuzkavējas spogulī. Pagriežoties spogulis ļauj cilvēkam ieraudzīt atspoguļotos priekšmetus, pēc tam tas atgriežas sākuma stāvoklī; tā spogulis ātri un nepārtraukti griežas turp un atpakaļ. Lai parādītu nepārtrauktu kustību, filmas lente slīd ar ātrumu 24 kadri sekundē. Ātrums, ar kādu griežas spogulis, ir daudz lielāks, tādējādi attēls redzams skaidri un nepārtraukti. Tā ir tālredzība. Tālredzības princips ir ļoti vienkāršs. Tas vienmēr ticis glabāts noslēpumā, bet es to atklāju dažos vārdos.

Pēc mūsu domām, dimensijas ir diezgan sarežģītas. Mūsu cilvēce pazīst tikai to dimensiju, kurā cilvēce pašreiz eksistē, kamēr citas dimensijas paliek neizpētītas un neatklātas. Runājot par citām dimensijām, mūsu cjigun meistari ir jau apguvuši vairāku desmitu līmeņu dimensijas. Arī teorētiski tās tikušas izskaidrotas, tomēr zinātniski joprojām paliek nepamatotas. Kaut gan daži cilvēki neatzīst noteiktu lietu eksistenci, tomēr tās rod reālu atspoguļojumu mūsu izplatījuma telpā. Piemēram, pasaulē ir tāda vieta – Bermudu trijstūris, cilvēki to sauc par “velna trijstūri”. Daži kuģi un lidmašīnas šajā rajonā ir bez pēdām pazudušas un atkal parādījušās tikai pēc vairākiem gadiem. Neviens nespēj to izskaidrot, jo neviens nav spējīgs pārsniegt laicīgo cilvēku domāšanas un teoriju nospraustās robežas. Faktiski trijstūris ir vārti uz citu dimensiju. Atšķirībā no mūsu parastajām durvīm, kurām ir noteikta pozīcija, šie vārti var ieņemt neparedzamu stāvokli. Ja brīdī, kad kuģis peld cauri šai vietai, vārti izrādās vaļā, kuģis it viegli var iekļūt citā dimensijā. Laicīgie cilvēki nespēj sajust atšķirību starp dažādiem izplatījumiem, un acumirklī viņi ieiet citā izplatījuma telpā. Laika telpas atšķirības starp to dimensiju un mūsu dimensiju nevar izmērīt jūdzēs – tūkstošiem jūdžu liels attālums šeit var būt kā viens punkts. Tas nozīmē, ka dažādas dimensijas var pastāvēt vienlaicīgi tajā pašā vietā un tajā pašā laikā. Pateicoties nejaušībai, kuģis uz mirkli ieiet tur iekšā un atkal atgriežas, bet šajā pasaulē jau pagājuši gadu desmiti, jo laiks šajās divās dimensijās rit atšķirīgi. Katrā dimensijā vēl eksistē arī vienotās pasaules. Tām ir zināma līdzība ar mūsu atoma struktūras modeli, kur viena lodīte ar saiti savienota ar citām lodītēm, iesaistot neskaitāmas lodītes un saites; tas viss ir ļoti sarežģīti.

Četrus gadus pirms Otrā pasaules kara kāds angļu lidotājs veica savu uzdevumu. Lidojuma laikā viņš iekļuva pērkona negaisā. Pateicoties savai pieredzei, viņam izdevās atrast pamestu lidlauku. Mirklī, kad lidlauks parādījās viņa acu priekšā, atplaiksnīja pavisam cita aina. Pēkšņi laiks bija kļuvis skaidrs un saulains, it kā viņš nupat būtu iznācis no citas pasaules. Lidmašīnas, kas atradās lidlaukā, bija dzeltenā krāsā, cilvēki aizņemti ar darbiem uz zemes. Lidotājam tas viss šķita ļoti savādi. Kopš viņš bija nolaidies, viņu vēl neviens nebija ievērojis, pat komandtornis nebija sazinājies ar viņu. Pilots nolēma pacelties gaisā, kamēr debesis vēl ir skaidras. Viņš lidoja atkal. Tajā pašā vietā, no kuras viņš vēl pirms brīža ieraudzīja lidlauku, viņš atkal iekļuva pērkona negaisā. Visbeidzot viņam izdevās atgriezties. Viņš tūlīt ziņoja par situāciju un iesniedza lidojuma aprakstu, taču priekšniecība viņam nenoticēja. Četrus gadus vēlāk sākās Otrais pasaules karš, un lidotājs tika nosūtīts uz šo pašu pamesto lidlauku. Viņa skatienam pavērās tieši tā pati aina, kuru viņš tika redzējis pirms četriem gadiem. Visi mūsu cjigun meistari zina, kā to izskaidrot. Viņš jau iepriekš izdarīja to, ko vajadzēja darīt tikai pēc četriem gadiem. Pirms vēl bija sācies pirmais cēliens, viņš jau tur bija nokļuvis un nospēlējis savu lomu. Pēc tam viss atkal nostājās savās vietās.

Teorētiski cjigun terapija pilnīgi atšķiras no klīniskās ārstēšanas. Rietumu medicīnā tiek izmantotas laicīgo cilvēku sabiedrības ārstēšanas metodes. Lai gan izmeklējot tiek veikti laboratoriju testi un rentgena diagnostika, ar to palīdzību var redzēt tikai slimību perēkļus mūsu fiziskajā pasaulē, bet nav iespējams ieraudzīt slimības pamatcēloņus, kas atrodas citā dimensijā. Tādējādi izprast slimības patieso cēloni nav iespējams. Ja slimība nav pārāk nopietna, medicīna spēj to atlikt uz vēlāku laiku vai novērst slimības pirmavotu (Rietumu ārsti to sauc par vīrusu, bet cjigun meistari par karmu). Medicīna nedod vēlamos rezultātus, ja slimība ir nopietna, jo pacients var neizturēt medikamentu devas palielināšanu. Ne visas slimības ierobežojas Laicīgajā Likumā. Dažas no tām ir ļoti nopietnas, tās pārsniedz Laicīgā Likuma robežas, tādēļ klīnikās tās nav iespējams izārstēt.

Ķīniešu medicīna ir tradicionāla Ķīnas medicīnas zinātne. Tā nav nošķirama no pārdabiskajām spējām, kas attīstās, pilnveidojot cilvēka ķermeni. Senatnē cilvēki īpašu uzmanību pievērsa cilvēka ķermeņa pilnveidošanai. Konfūcisma skola, Dao skola, Budas skola, pat konfūcisma skolas studenti – visi uzsver meditācijas nozīmi. Meditācija tiek uzskatīta par sava veida meistarību. Lai gan viņi neizpilda vingrojumus, ar laiku viņiem tāpat attīstās gun un pārdabiskās spējas. Kāpēc ķīniešu akupunktūra spēj tik precīzi noteikt meridiānu atrašanās vietu cilvēka ķermenī? Kādēļ akupunktūras punkti nesavienojas horizontāli? Kādēļ tie nekrustojas un kādēļ tie savienojas vertikāli? Kā tas iespējams, ka tie izvietoti ar tādu precizitāti? Mūsdienu cilvēki, kuriem piemīt pārdabiskās spējas, savām acīm spēj ieraudzīt tās pašas lietas, kuras apraksta ķīniešu mediķi. Tas ir tādēļ, ka pārsvarā visiem slaveniem seno laiku ķīniešu mediķiem piemita pārdabiskās spējas. Ķīnas vēsturē pazīstamie Li Šidžeņs, Suņs Simiao, Biaņs Cjue, Hua Tuo[19] – faktiski tie visi bija cjigun meistari ar pārdabiskām spējām. Nonākot līdz mūsdienām, ķīniešu medicīnā ir zudušas pārdabiskās spējas, tajā saglabājušies tikai ārstnieciskie paņēmieni. Agrāk ķīniešu mediķi izmantoja savas acis (apveltītas ar pārdabiskajām spējām), lai diagnosticētu slimības. Vēlāk attīstījās arī pulsa metode[20]. Tā kā ķīniešu ārstnieciskās metodes ir cieši saistītas ar pārdabiskām spējām, tad var sacīt, ka Rietumu medicīna pat pēc daudziem gadiem nespēs panākt ķīniešu medicīnu.

Cjigun terapija likvidē slimības pamatcēloni. Es uzskatu slimības par vienu no karmas veidiem un slimību ārstēšanu – par iespēju samazināt šo karmu. Daži cjigun meistari ārstē slimības, izmantojot cji noņemšanas un papildināšanas metodi, lai palīdzētu pacientiem likvidēt melno cji. Samērā zemā līmenī šie meistari attīra melno cji, bet īsto melnās cji rašanās iemeslu viņi nezina. Šī melnā cji atgriezīsies, un slimība atkārtosies. Patiesībā melnā cji nav slimības iemesls – melnās cji klātbūtne vienīgi liek pacientam izjust diskomfortu. Patiesais pacienta slimības iemesls ir domājoša būtne, kas eksistē citā dimensijā. Daudzi cjigun meistari to nezina. Tā kā šī domājošā būtne ir pietiekami spēcīga, tad parasts cilvēks tai nespēj nedz pieskarties, nedz uzdrīkstēties to darīt. Faluņgun dziedināšanas metode tieši koncentrējas un sāk ar šo domājošo būtni, tādējādi tiek likvidēts slimības pamatcēlonis. Turklāt vietā, kur ir slimība, tiek uzstādīts aizsargs, lai slimība nevarētu ieperināties no jauna.

Cjigun var ārstēt slimības, bet tas nedrīkst iejaukties laicīgo cilvēku sabiedrības dzīvē. Ja tas tiek pielietots plašā mērogā, tad var tikt izjaukta laicīgu cilvēku sabiedrībā noteiktā lietu kārtība, kas nav pieļaujams, tādēļ ārstniecības efekts nebūs pietiekami labs. Kā zināms, daži cilvēki ir atvēruši cjigun diagnostikas klīnikas, cjigun slimnīcas un cjigun rehabilitācijas centrus. Pirms vēl viņi bija uzsākuši šo biznesu, viņu ārstēšana bija diezgan efektīga. Tiklīdz viņi uzsāka slimību ārstēšanas biznesu, efektivitāte kritās. Tas nozīmē, ka cilvēkiem aizliegts izmantot pārdabiskas metodes, lai veiktu laicīgās sabiedrības funkcijas. Tas noteikti pazeminās to efektivitātes līmeni līdz laicīgo cilvēku sabiedrības metožu līmenim.

Izmantojot pārdabiskās spējas, var caurskatīt cilvēka ķermeni slāni pēc slāņa, līdzīgi kā tas tiek darīts medicīniskajā izmeklēšanā, skatot šķērsgriezumā. Var redzēt mīkstos audus un orgānus jebkurā ķermeņa daļā. Lai gan ar mūsdienu skenēšanu var skaidri redzēt, šīs aparatūras izmantošanai ir daudz kas nepieciešams – tā patērē daudz laika un lielu daudzumu filmas, ir diezgan lēna un dārga. Tā nav tik ērta un precīza kā cilvēka pārdabiskās spējas. Aizverot acis, lai ātri apskatītu, cjigun meistars spēj tieši un skaidri saskatīt jebkuru pacienta ķermeņa daļu. Vai tā nav augsta tehnika? Tā ir daudz augstāk attīstīta nekā tas, kas šodien tiek uzskatīts par augstu tehnoloģiju. Šāda veida meistarība pastāvēja jau senajā Ķīnā – tā bija seno laiku augstā tehnoloģija. Hua Tuo atklāja audzēju Cao Cao[21] smadzenēs un ieteica viņu operēt. Cao Cao lika arestēt Hua Tuo, jo nenoticēja viņam un kļūdaini uzskatīja, ka Hua Tuo grib viņam nodarīt ļaunu. Galu galā Cao Cao nomira no šā smadzeņu audzēja. Daudziem vēsturē pazīstamiem dižiem ķīniešu mediķiem patiesi ir piemitušas pārdabiskās spējas. Tā kā cilvēki mūsdienu sabiedrībā aizrautīgi dzenas pēc pašlabuma, viņi aizmirsuši senās tradīcijas.

Mūsu augsta līmeņa cjigun pilnveidošanās spēj atjaunot tradīcijas, caur praksi pārmantot un attīstīt tās, no jauna atsākt tās izmantot, lai darītu labu cilvēku sabiedrībai.

Pašreiz ir izplatīti divu veidu Budas sistēmas cjigun. Viens no tiem atdalījies no budisma un tūkstošiem gadu attīstības gaitā tas izskolojis daudzus izcilus mūkus. Kad pilnveidošanās gaitā tā praktizētāji sasniedz ļoti augstu līmeni, augsta līmeņa Skolotāji nāk mācīt viņiem dažas lietas, pēc kurām vadīties, praktizējot vēl augstākā līmenī. Agrāk budismā visa šī mācība tika nodota tikai vienīgajam sekotājam. Tikai tad, kad izcila mūka dzīve jau tuvojas savam nobeigumam, viņš nodod tālāk mācību vienam skolniekam, lai tas varētu pilnveidoties saskaņā ar budisma mācību, paaugstinoties kopumā. Šis cjigun veids šķiet cieši saistīts ar budismu. Lielās kultūras revolūcijas[24] laikā, kad mūki tika izdzīti no klosteriem, šīs pilnveidošanās metodes plaši izplatījās tautā.

Otrs cjigun veids arī pieder pie Budas sistēmas. Gadu gaitā tas nekad nav piederējis pie budisma. Tas vienmēr ticis klusi praktizēts tautā vai augstu kalnos. Šādas prakses ir unikālas. Tajās jāizvēlas labs skolnieks – kāds, kurš ir ārkārtīgi tikumīgs, kurš patiešām spēs pilnveidoties uz augstiem līmeņiem. Daudzu jo daudzu gadu laikā pasaulē nāk tikai viens šāds cilvēks. Šādas prakses netiek plaši izplatītas, jo, lai tās praktizētu, nepieciešams augsts Sjiņsjin, un gun attīstās strauji. Ir ne mazums šāda veida prakšu, tādas sastopamas arī Dao sistēmā. Daoistu cjigun iedalās tādās skolās, kā Kuņluņ, Emei, Vudan u. c, tās visas pieder pie Dao sistēmas. Katra grupa vēl iedalās dažādās apakšgrupās, un šīs apakšgrupas kardināli atšķiras cita no citas. Tās nedrīkst savstarpēji sajaukt un praktizēt vienlaicīgi.

Budisms ir pilnveidošanās sistēma, kuru Šakjamuni[25] vairāk nekā pirms 2000 gadiem apstiprināja un izprata, pamatojoties uz tajā laikā Indijā pastāvošajām pilnveidošanās metodēm. To var apkopot trīs vārdos: sijla (priekšraksts, bauslis), samadhi[26] (meditācija), mati (gudrība). Lai sasniegtu samadhi, vispirms jāievēro sijla. Lai gan faktiski budismā nav vingrojumu, tomēr arī tajā nodarbojas ar praktisko pilnveidošanos. Kad budists, sēžot meditācijā, ieiet miera stāvoklī, viņš patiesībā jau nodarbojas ar praktisko pilnveidošanos. Kad cilvēks nomierina un atbrīvo savu prātu, Visuma enerģija sāk riņķot ap viņa ķermeni un tiek sasniegts tāds pats efekts kā, izpildot vingrojumus. Priekšraksts budismā – tā ir atteikšanās no visām laicīgajām vēlmēm un atbrīvošanās no visām lietām, kurām tā pieķērušies laicīgie ļaudis. Tādējādi mūks var sasniegt mieru un klusumu, kas ļauj viņam ieiet samadhi. Sēžot meditācijā, cilvēks nepārtraukti paaugstina sevi, līdz visbeidzot viņš sasniedz apskaidrību, un izpaužas viņa gudrība. Tad viņš izpratīs Visumu un tā patiesības.

Kad Šakjamuni sludināja mācību, viņš ikdienas darīja tikai trīs lietas: viņš mācīja saviem skolniekiem Likumu (galvenokārt Arhata Likumu), nesot rokās bļodu, vāca ziedojumus (ēdienu) un pilnveidojās, sēžot meditācijā. Pēc tam, kad Šakjamuni bija atstājis šo pasauli, pēc ilgstošas brahmanisma un budisma savstarpējās cīņas abas šīs reliģijas apvienojās vienā, sauktā par hinduismu. Tā rezultātā šodien Indijā budisms vairs nepastāv. Vēlākajā budisma attīstības un izmaiņu procesā izveidojās Mahajana[27] budisms, kas nonāca arī līdz Ķīnai. Tas arī ir mūsdienu budisms. Mahajana budismā vairs nepielūdz Šakjamuni kā tā dibinātāju – tajā tiek godināti daudzi Budas. Tajā tic daudziem Tathagatām[28], tādiem kā Buda Amitaba, Buda Dziedinātājs u. c. Tagad tajā ir daudz vairāk priekšrakstu, jo pilnveidošanās mērķis ir kļuvis augstāks. Savā laikā Šakjamuni dažiem skolniekiem mācīja Bodhisatvas[29] Likumu. Vēlāk šī mācība tika pārveidota un attīstījās par mūsdienu Mahajana budismu, kurā pilnveidojas par Bodhisatvu. Dienvidaustrumu Āzijā līdz šai dienai saglabājušās Hinajana budisma tradīcijas, tā ceremoniju izpildīšanā tiek pielietotas pārdabiskās spējas. Budisma evolūcijas laikā viens no pilnveidošanās atzariem nonāca mūsu valsts Tibetas reģionā, un tas tiek saukts par Tibetas tantrismu. Cits pilnveidošanās atzars caur Sjiņdzjanas[30] provinci izplatījās Haņ[31] apgabalā un tika nosaukts par Tanu tantrismu (tas izzuda pēc budisma vajāšanas Huičana[32] laikā). Vēl viens atzars palika Indijā un izveidojās par jogu.

Budismā nemāca vingrojumus un nenodarbojas ar cjigun. Tas netiek darīts, lai saglabātu budistu tradicionālo pilnveidošanās metodi. Tas ir arī svarīgs iemesls, kāpēc budisms jau vairāk nekā 2000 gadu ir varējis saglabāties nemainīgs. Budisms nepieņem neko svešu, tādējādi saglabājot savas tradīcijas. Tajā ir dažādi pilnveidošanās ceļi. Hinajana budisms ir vērsts uz sevis paša glābšanu un pašpilnveidošanos; Mahajana budisms attīstījies tiktāl, lai varētu glābt sevi un citus – glābt visas dzīvās radības.

7. Ortodoksālie un ķecerīgie pilnveidošanās ceļi.
(1) Sāndurvju neērtais ceļš

Sāndurvju neērtais ceļš (Panmeņ dzuodao) tiek saukts arī par neparasto (Cjimeņ) pilnveidošanās ceļu. Daudzi cjigun pilnveidošanās ceļi pastāvēja vēl pirms reliģiju rašanās. Tautā izplatās daudzas prakses metodes, kas nav saistītas ar reliģiju. Vairumam no tām trūkst sistematizētas mācības, tādēļ tās nevar uzskatīt par veselu pilnveidošanās sistēmu. Neparastās pilnveidošanās skolām ir sava sistemātika, vienota mācība un spēcīgas, īpatnējas pilnveidošanās metodes, arī šo skolu mācības izplatās tautā. Šīs pilnveidošanās metodes parasti tiek sauktas par Sāndurvju neērto ceļu. Kādēļ tās tā tiek sauktas? Panmeņ tulkojumā nozīmē “sāndurvis”, bet dzuodao – “neērtais ceļš”. Budas un Dao skolu pilnveidošanās ceļus cilvēki parasti uzskata par ortodoksālām mācībām, bet visas pārējās pilnveidošanās mācības par Sāndurvju neērto ceļu vai ķecerīgo ceļu. Patiesībā tā tas nav. Vēstures gaitā Sāndurvju neērtais ceļš vienmēr ticis praktizēts slepeni, apmācot tikai vienu skolnieku. To nedrīkstēja atklāt sabiedrībai. Ja tas notiktu, cilvēki nespētu to pilnībā izprast. Šīs skolas praktizētāji neuzskata sevi ne par Budas sistēmas, ne par Dao sistēmas piekritējiem. Neparasto pilnveidošanās skolu praksē ir augsts Sjiņsjin kritērijs. Tajā pilnveidojas saskaņā ar Visuma īpašību, raugās, lai praktizētājs darītu labu un pievērstu uzmanību savam Sjiņsjin. Visiem šo skolu dižajiem meistariem piemīt augsta meistarība, un dažas no viņu unikālajām tehnikām ir ļoti spēcīgas. Es tikos ar trim diženiem neparasto pilnveidošanās skolu meistariem, kuri man iemācīja dažas lietas, kādas nav atrodamas ne Budas, ne Dao sistēmas mācībās. Izstrādāt to visu pilnveidošanās procesā ir samērā grūti, iegūtais gun ir unikāls. Daudzās tā dēvētajās Budas un Dao skolu pilnveidošanās metodēs, gluži pretēji, trūkst augstu Sjiņsjin kritēriju, kā rezultātā praktizētāji nevar pilnveidoties uz augstiem līmeņiem. Aplūkojot atsevišķi katru pilnveidošanās metodi, jābūt objektīviem.

Kaujas mākslu cjigun radies jau tālā senatnē. Tam ir vesela teorijas sistēma un pilnveidošanās metodes, tādēļ tas izveidojies par neatkarīgu sistēmu. Taču, stingri ņemot, tā ir vien viszemākā līmeņa iekšējās pilnveidošanās metodēs parādījušos pārdabisko spēju izpausme. Visas pārdabiskās spējas, kas parādās kaujas mākslu pilnveidošanā, parādās arī, pilnveidojoties iekšēji. Kaujas mākslu pilnveidošana sākas ar vingrinājumu izpildi. Piemēram, lai pāršķeltu akmeni, sākumā kaujas mākslu praktizētājam nākas apļot rokas, lai varētu pārvietot cji. Ar laiku šis cji mainīs savu būtību un kļūs par enerģijas masu, kas izpaudīsies gaismas formā. No šā brīža praktizētāja gun sāks funkcionēt. Gun piemīt saprāts, jo tas ir attīstīta matērija. Tas eksistē citā dimensijā un tiek kontrolēts ar domas palīdzību. Cīņas laikā kaujas mākslu praktizētājam nav nepieciešamība pārvietot cji, pietiek ar vienu domu, lai gun jau atrastos vajadzīgajā vietā. Pilnveidojoties viņa gun nepārtraukti kļūs intensīvāks, līdz ar to tā daļiņas kļūs sīkākas, un enerģija pieaugs. Tad var parādīties tādas meistarības, kā “dzelzs smilšu delna” un “cinobras delna”. Kā tas redzams filmās, žurnālos un televīzijas pārraidēs, pēdējos gados parādījušās arī tādas meistarības kā “zelta zvana vairogs” un “dzelzs krekls”. Šāda veida meistarības var izveidoties, vienlaicīgi praktizējot iekšējo pilnveidošanos un kauju mākslu pilnveidošanos. Tās rodas, vienlaicīgi pilnveidojoties iekšēji un ārēji. Pilnveidojoties iekšēji, cilvēkam nepieciešams paaugstināt tikumību un pilnveidot Sjiņsjin. Teorētiski, kad cilvēka spējas sasniedz noteiktu līmeni, gun izstarojas no ķermeņa iekšpuses uz ārpusi. Pateicoties savam augstajam blīvumam, tas izveido aizsarglauku. Visbūtiskākā atšķirība starp kauju mākslām un mūsu iekšējo pilnveidošanos ir tā, ka kauju mākslas tiek praktizētas nepārtrauktā kustībā, un praktizētāji neieslīgst miera stāvoklī. Tādējādi cji kustas muskuļos zem ādas, nenonākot cilvēka Daņtiaņ[33]. Kauju mākslu cjigun nepilnveido dzīvi, ar tā palīdzību to nav iespējams panākt.

Daži cilvēki nekad nav praktizējuši cjigun, bet kādā naktī viņi pēkšņi iegūst gun ar samērā spēcīgu enerģiju, ar kuru var ārstēt citu slimības. Cilvēki sāk saukt viņus par cjigun meistariem, un viņi arī sāk apmācīt citus. Daži no viņiem, neraugoties uz to, ka nekad nav tieši mācījušies cjigun vai ir iemācījušies tikai dažus no cjigun paņēmieniem, māca cilvēkiem lietas, kuras pārveidojuši paši pēc sava prāta. Šādi cilvēki nav pietiekami kvalificēti, lai būtu par cjigun meistariem. Viņiem nav nekā, ko tie varētu nodot citiem. Tas, ko viņi māca citiem, noteikti nevar būt noderīgs, pilnveidojoties augstā līmenī; vairums no tā visa var vienīgi palīdzēt atbrīvoties no slimībām un uzlabot veselību. Kā iegūts šāda veida gun? Vispirms parunāsim par atgriezenisko pilnveidošanos. Plaši pazīstamais jēdziens “atgriezeniskā pilnveidošanās” attiecas uz cilvēkiem ar ārkārtīgi augstu Sjiņsjin. Parasti tie ir vecāki cilvēki, kuriem jau pāri piecdesmit. Viņu rīcībā nav pietiekami daudz laika, lai varētu sākt pilnveidošanos no sākuma, jo nav viegli atrast izcilu meistaru, kurš mācītu cjigun vingrinājumus, ar kuru palīdzību pilnveidot dvēseli un ķermeni. Tiklīdz šādiem cilvēkiem rodas vēlēšanās pilnveidoties, augsta līmeņa meistari dod viņiem lielu daudzumu gun, kas atbilst viņu Sjiņsjin augstumam. Tas viņiem dos iespēju pilnveidoties atgriezeniski – no augšas uz leju, un šis ceļš ir daudz ātrāks. No citām dimensijām augsta līmeņa Skolotāji veic pārveidošanu un nepārtraukti no ārpuses dod cilvēka ķermenim gun. Īpaši tajos gadījumos, kad cilvēks ārstē un veido enerģijas lauku, gun no Skolotāja tiek padots kā pa cauruļvadu. Daži cilvēki pat nezina, no kurienes šis gun nāk. Tā ir atgriezeniskā pilnveidošanās.

Cits veids saucas “gun aizņemšanās”, un tajā nepastāv vecuma ierobežojums. Cilvēkam līdz ar Galveno apziņu (Džujiši) ir arī Zemapziņa (Fujiši), un parasti tā atrodas uz augstāka līmeņa nekā Galvenā apziņa (Džujiši). Dažu cilvēku Zemapziņa (Fujiši) sasniegusi tik augstu līmeni, ka spēj kontaktēties ar Apskaidrotajiem. Kad cilvēks vēlas pilnveidoties, arī viņa Zemapziņa (Fujiši) vēlas paaugstināt savu līmeni un nekavējoties dodas sastapt Dižo Apskaidroto, lai aizņemtos no viņa gun. Kad gun ir aizgūts, kādā naktī cilvēks to saņems. Pēc gun iegūšanas šis cilvēks spēj ārstēt citus un mazināt viņu sāpes. Parasti viņš izmanto enerģētiskā lauka veidošanas metodi, spēj arī individuāli dot cilvēkam enerģiju un iemācīt dažus paņēmienus.

Šādi cilvēki sākumā parasti ir diezgan labi ļaudis. Tā kā viņiem ir gun, tie kļūst plaši pazīstami, gūstot no tā gan popularitāti, gan pašlabumu. Pieķeršanās slavai un pašlabumam aizvien vairāk sāk aizņemt viņu prātu – tas kļūst svarīgāk par pilnveidošanos. No šā brīža viņu gun sāk kristies, gun kļūst aizvien mazāk un mazāk, līdz galu galā tas ir izbeidzies pavisam.

Daži cilvēki pēkšņi iegūst spēju runāt kādā īpašā valodā, turklāt diezgan raiti. Tomēr šādā valodā nerunā neviena no cilvēku sabiedrībām. Kā to sauc? To sauc par kosmisko valodu. Tas, ka tā nosaukta par kosmisko valodu, faktiski nozīmē tikai to, ka tā ir valoda, kurā runā diezgan zema līmeņa būtnes. Daži praktizētāji visā pasaulē pašreiz patiešām saskaras ar šādu parādību; daži no viņiem spēj runāt pat vairākās atšķirīgās valodās. Protams, mūsu cilvēces valodas arī ir sarežģītas, pastāv vairāk nekā tūkstotis dažādu valodu. Vai kosmisko valodu var uzskatīt par pārdabisku spēju? Es teiktu, ka tā tas nav. Tā nav ne tava paša spēja, ne arī spēja, kas iegūta no ārpuses. Gluži vienkārši cilvēks ir nonācis kādas ārpasaules būtnes ietekmē. Šīs būtnes radušās nedaudz augstākā līmenī –katrā ziņā augstākā par to, kurā atrodas mūsu cilvēce. Tas, kurš patiesībā runā, ir viena no šīm būtnēm, jo persona, kas runā kosmiskajā valodā, kalpo vienīgi par starpnieku. Vairums cilvēku nemaz nezina, par ko viņi runā. Tikai tie, kuriem piemīt telepātijas spējas, var aptuveni nojaust, ko nozīmē šie vārdi. Tā nav pārdabiskā spēja, bet daudzi cilvēki, kuri runā šajās valodās, augstprātīgi un jūsmīgi uzskata to par pārdabisko spēju. Faktiski kāds, kura Trešā acs ir atvērta augstā līmenī, var skaidri saskatīt, ka dzīvā būtne atrodas iesānis virs cilvēka, caur kura muti tā runā.

Šī būtne māca cilvēkam runāt kosmiskajā valodā, tajā pašā laikā nododot viņam daļu savas enerģijas. Tā kā kopš šā brīža cilvēks ir nonācis būtnes kontrolē, tad tas nav ortodoksāls pilnveidošanās ceļš. Neraugoties uz to, ka šī būtne nāk no nedaudz augstākas izplatījuma telpas, tā nepilnveidojas pa ortodoksālu ceļu. Šī būtne nezina, kā iemācīt praktizētājiem būt veseliem vai ārstēt slimības. Tādēļ tā izmanto metodi, ar kuras palīdzību izstaro enerģiju, runājot ar cilvēka muti. Tā kā šī enerģija ir izkliedēta, tā nav spēcīga. Tā ir iedarbīga, ārstējot sīkas kaites, bet cieš neveiksmi, saskaroties ar nopietnām slimībām. Budismā tiek runāts par to, ka debesīs dzīvojošajiem nav iespējams pilnveidoties, jo nav nekādu ciešanu un konfliktu; turklāt nav iespējams norūdīt sevi un paaugstināt savu līmeni. Tāpēc būtne ir atradusi veidu, kā, palīdzot cilvēkiem uzlabot veselību, paaugstināt sevi pašu. Tā arī ir kosmiskā valoda. Tā nav ne pārdabiska spēja, ne cjigun.

Viskaitīgākais no apsēstības ar nešķīsto garu (futi) veidiem ir apsēstība ar zema līmeņa būtni. Tam par iemeslu ir pilnveidošanās pa ķecerīgu ceļu. Cilvēkam tas ir patiesi kaitīgi, un apsēstības sekas var būt biedējošas. Neilgi pēc prakses uzsākšanas daži cilvēki sāk ļoti aizrauties ar slimību ārstēšanu un vēlmi kļūt bagātiem; viņi nepārtraukti domā par šīm lietām. Šie cilvēki sākotnēji varbūt ir diezgan labi cilvēki, vai arī viņiem ir Skolotājs, kurš par tiem gādā. Tomēr, kad cilvēks sāk apsvērt, kā ārstēt un kā kļūt bagātam, lieta vēršas uz slikto pusi. Tā viņš piesaista šāda veida būtnes. Lai gan tās neatrodas mūsu materiālajā izplatījumā, tomēr tās reāli eksistē.

Šādi praktizētāji pēkšņi sajūt, ka viņu Trešā acs ir atvērusies un ka tagad viņiem ir gun, bet patiesībā nešķīstais gars, kurš viņus apsēdis, kontrolē viņu smadzeņu darbību. Tas atspoguļo cilvēka smadzenēs ainas, kuras pats redz, radot cilvēkam ilūziju, ka viņa Trešā acs ir atvērusies. Kādēļ nešķīstais gars vai dzīvnieks vēlas dot cilvēkam gun? Kādēļ viņš vēlas tam palīdzēt? Tas notiek tādēļ, ka mūsu Visumā dzīvniekiem ir aizliegts pilnveidoties. Dzīvniekiem nav atļauts apgūt ortodoksālu pilnveidošanās ceļu, jo tiem nekas nav zināms par Sjiņsjin un viņi nevar paaugstināt savu līmeni. Tādēļ viņi vēlas pieķerties cilvēka ķermenim, lai iegūtu tā dzīvības esenci. Mūsu Visumā pastāv vēl kāds likums: nezaudēsi –neiegūsi. Gars vēlas piepildīt tavu vēlēšanos kļūt slavenam un gūt pašlabumu. Viņš padarīs tevi par bagātu un slavenu, taču nedarīs to par velti. Arī viņš vēlas kaut ko iegūt – tavu dzīvības esenci. Kad gars visbeidzot tevi atstās, tev pašam nepaliks nekas. Tu būsi pavisam savārdzis vai pat kļūsi par cilvēku–augu, kas spējīgs tikai veģetēt. Tam par iemeslu ir tavs deģenerējies Sjiņsjin. Viena patiesība spēj uzveikt simts ķecerības. Ja būsi godprātīgs, tu nepiesaistīsi ļaunumu. Citiem vārdiem sakot, tev nekas nedraud, ja būsi cildens praktizētājs, novērsīsies no visām muļķībām un praktizēsi tikai pa ortodoksālu ceļu.

Lai gan prakses sistēmas, pēc kurām pilnveidojas daži cilvēki, pieder pie ortodoksāliem pilnveidošanās ceļiem, patiesībā viņi netīši praktizē pa ķecerīgu ceļu. Tas saistīts ar viņu nespēju būt prasīgiem pašiem pret sevi, nespēju pilnveidot savu Sjiņsjin, kā arī ar negatīvajām domām, kas tiem rodas, izpildot vingrojumus. Piemēram, kad cilvēks izpilda statiskos vingrojumus vai sēž meditācijā, viņa domas grozās ap naudu, ap personiskajām interesēm, ap to, kā kļūt ievērojamam, vai arī viņš domā: “Kāds tik slikti pret mani izturas, bet gan jau es viņam to atdarīšu, kad iegūšu pārdabiskās spējas.” Vai arī domā par to vai citu pārdabisku spēju, tādējādi pievienojot savai praksei kaut ko ļoti sliktu un patiesībā praktizējot pa ķecerīgu ceļu. Tas ir ļoti bīstami, jo var piesaistīt kaut ko patiesi negatīvu, piemēram, zema līmeņa būtnes. Cilvēks, pašam to nezinot, ir tās uzaicinājis. Viņa pieķeršanās ir spēcīga; ja cilvēks ir pārpilns ar vēlmēm, nav iespējams mērķtiecīgi pilnveidoties. Cilvēks nav godprātīgs, un tādēļ pat viņa Skolotājs nespēs viņu aizsargāt. Tāpēc praktizētājiem stingri jāievēro Sjiņsjin – jābūt godprātīgam, nelūdzot neko. Pretējā gadījumā var rasties problēmas.